Raiņa un O.Vācieša liriskie varoņi

Viens no pēdējiem Ojāra Vācieša dzīves laikā radītajiem dzejoļu krājumiem tika izdots 1980.gadā, 33 000 eksemplāros, un tā mākslinieks tāpat kā jau vairākiem iepriekšējiem dzejnieka dzejoļu krājumiem bija Ilmārs Helmuts. „Zibens pareizrakstība” tapusi laika posmā 1977.- 1979.gadam, kas ir tikai nepilni 5 gadi pirms dzejnieka nāves.
Lai arī šī krājuma nosaukums „Zibens pareizrakstība” nebūt nav pirmais, kas asociējas ar dzejnieka daiļrades zenītu, arī ne pirmo krājumu, tomēr tas atzīmējams ar autora maksimālisma savā daiļradē sasniegšanu, pilnīgu sevis un daiļrades problēmu atklāšanu. Tieši šajā krājumā Ojārs Vācietis kļūst par vienīgo lielo mākslinieku, jo spēj pietuvoties dabas parādībām,1ko savā kritikā atklāj arī P. Pētersons: „ šīs grāmatas liriski dramatiskais varonis vibrē uz cilvēka galējās iespējamības robežas.”2 Savukārt dabas motīvi Ojāra Vācieša dzejā ir tik bieži minēti, ka rosina to aplūkot arī no ekokrtikas3 puses, uz ko norādījuši arī kritiķi, piemēram, V. Ķikāns: „ Šajā lirismā saplūst tāli pasaules un vēstures apvāršņi, dažkārt tikko uzrādot savu sakņojumu folklorā un mākslā, dažkārt apliecinot dzejnieku kā savas ziemeļu puses cilvēka un dabas pirmatklājēju.”4 Neiztiek arī bez mīļās Gaujas pieminēšanas5 .Divi minētie atzinumi ir iemesls dziļākai liriskā varoņa iepazīšanai.
Lai pilnīgāk aptvertu krājuma devumu autora daiļradē vērts ielūkoties laikabiedru teiktajā, kas mūsdienās reizēm var šķist grūti saprotams vai pat pārsteidzošs. Dz. Vārdaune uzsvērusi, ka šai sarunā nav nomācošas didaktikas pašpārliecinātā toņa, nav arī augstprātīgās, visu zinošā un citiem pāri stāvošā pamācītāja pozas.…