Zudušās paaudzes atspoguļojums Remarka romānā "Trīs draugi"

Ērika Marijas Remarka romāns „Trīs draugi” dienas gaismu ieraudzīja 1937.gadā. Pirmais pasaules karš un kara radītais posts nebeidzas ar brīdi, kad valstu galvas paraksta viena ar otru miera līgumus un karavīri dodas mājās uz sen pelnīto atpūtu. Kara briesmu lietas mazākos apmēros turpinās un atsauc atmiņā briesmīgos notikumus vēl ilgu laiku, nesdamas cilvēkiem, tajā skaitā arī romāna varoņiem, daudz ciešanu. Notikumi romānā notiek Vācijā pēckara periodā, kad dzīve vēl nav pavisam atgriezusies vecajās sliedēs. „Tie gandrīz visi ir bezdarbnieki. Tie nenāk mākslas dēļ, bet tāpēc, ka tiem nekā nav ko darīt. Un te viņi vismaz var kaut ko apskatīt.” (275.lpp.) Šāds skats paveras Robertam un Patrīcijai viņu pastaigas laikā pie muzeja. Bez tam briesmīgais pagātnes rēgs seko ikvienam un ik pa laikam atgādina par savu pastāvēšanu un klāt esamību.
Remarka darbos jūtama arī autora biogrāfiskas iezīmes. Viņš katru tēlu romānā cenšas attēlot ar savām rakstura īpašībām vai arī īpašībām, kas bijušas raksturīgas viņa tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Piemēram, Roberts Lokamps ir kaislīgs dzērājs, kurš labi spēlē klavieres, Otto Kesters ir sacīkšu braucējs utt. …