Iedzīvotāju labklājību var mērīt pēc tā, cik daudz ienākumu tiek novirzīti pārtikas iegādei — jo mazāk tam tiek tērēts, jo vairāk līdzekļu atliek citām lietām. Nabadzīgākas iedzīvotāju grupas pārtikai tērē lielāku daļu savu ienākumu. Salīdzinājumā ar 90. gadiem situācija Latvijā ir kardināli mainījusies — 90.gadu sākumā par pārtiku Latvijas iedzīvotāji izdeva gandrīz pusi ieņēmumu, bet tagad tikai ceturtdaļu. Tas nozīmē, ka vairāk brīvu līdzekļu atlicis kam citam. Pēc Engela likuma – pieaugot mājsaimniecību ienākumiem, palielinās izdevumu summa patēriņa preču iegādei, bet izdevumu struktūrā samazinās izdevumu īpatsvars pārtikas preču iegādei. No tā var spriest, ka neapšaubāmi labklājības līmenis valstī ir pieaudzis, tomēr tas nav tik augsts kā ES attīstītākajās valstīs. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts tikai 4 gadus, tādēļ, lai sasniegtu ES valstu attīstības līmeni, jāmaina situācija dažādās nozarēs, it īpaši ekonomikā. Jāveido spēcīga un stabila ekonomiskā politika, jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi. Aktīvi jādarbojas sociālajā sfērā - jāpalielina pensijas, pabalsti, dažādās nozarēs strādājošo atalgojums
SECINĀJUMI.
▪ Iedzīvotāju nevienlīdzības mērīšanā tiek izmantotas gan Lorenca līkne, gan Džini koeficients, gan arī dažādi apsekojumu pētījumi.
▪ Vienlīdzīga sadale ir neiespējama un nevēlama pie tirgus ekonomikas, tomēr pārmērīgu iedzīvotāju ienākumu polarizācija arī nav atbalstāma.
▪ Ienākumu diferenciācija ir objektīvi nepieciešama, jo cilvēk kapitāla kvalitāte ir atšķirīga.
▪ Ienākumu sadales problēmas Latvijā pastāvēja pirms pāris gadiem, un joprojām pastāv, tā ir neatņemama sastāvdaļa.
▪ Iemesli, kāpēc ir tik nevienlīdzīga ienākumu sadale ir dažādi, kā dažus galvenos var minēt nodarbinātību valstī – bezdarba līmeni, nevienmērīga algu sistēma, nepietiekama izglītības sistēma
▪ Latvijā notiek ekonomiskā attīstība, taču salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm tā ir lēnāka.
…
