Madrigāls
MADRIGĀLS (dziedājums mātes valodā). Ļoti augsti profesionāls žanrs, ar to nodarbojas izglītoti cilvēki, jo madrigāls ir komponistu daiļrades laboratorija. Tam nav konkrētas formas, viss izriet no dzejas teksta. Visi jaunie izteiksmes līdzekļi sākotnēji parādās madrigālos. To tematika ir jebkas, tomēr vairāk mīlas lirika, daba. Ir arī garīga satura madrigāli, tiem vienmēr izmantota izcila dzeja, piemēram, Dante, Petrarka, Bokačo, Torkvado Taso.
Viens no spilgtākajiem 16. gs. madrigālu autoriem ir Jakobs Arkadelts. Viens no vispopulārākajiem darbiem ir „Il bianco é dolce cigno”, kā arī „Skaidrie, svaigie, maigie ūdeņi”.
Madrigālos daudz jauninājumus ieviesis Luka Marencio, jo īpaši hromatismus, piemēram, madrigālā „Solo é pensoso” augšējā balss rakstīta kā hromatiskā gamma. Tāpat ļoti īpatnēju muzikālo valodu izmanto arī Džezualdo di Venoza, tam laikam īpatnējas disonanses, ļoti liela ritmiskā brīvība, bieži maina tonalitātes, hromatismi. Tomēr saturiski madrigāli ļoti dramatiski, pesimistiski.
Viens no izcilākajiem madrigālu autoriem bez šaubām ir Klaudio Monteverdi, kura madrigāli apkopoti vairāk kā 8 madrigālu grāmatās. Viņa madrigālos parādās daudz jauninājumu mūzikas ziņā: solo balsu pieaugoša ekspresija, harmonijas meklējumi, pieaug vārda jēga. Monteverdi ir pabeidzis madrigāla kā renesanses žanra attīstību Itālijā.
Daudz madrigālu ir arī Tomasa Morleja daiļradē ( 5 grāmatas). Un madrigālus rakstījuši arī poļu renesanses komponisti. Viens no izcilākajiem ir Vladslavs no Šamotuhas ar savu darbu „Jau krēslo”, kas ir izcils poļu madrigāla paraugs.
Imitācija. (imitatio - latīņu val. atdarinājums). Tiešs vai variēts sākotnējās tēmas atkārtojums citā balsī. Ir izveidojusies tautas mūzikā, bet no 13.gs. ieviesta profesionālajā mūzikā. Pilnību sasniedza renesanses laikā. Imitācija ir pamatā viarākiem mūzikas žanriem – fūga, kanons, invencija. To balsi, kura uzsāk imitāciju, sauc par propostu, bet atbildi par rispostu. Proposts – vadonis (dux); risposts – pavadonis (comes). Imitāciju raksturo a) iestāšanās intervāls (P.....R) augšējā kvinta un apakšējā oktāva (atstatums starp P un R). b) iestāšanās atstatums (nosaka pēc cik taktīm skan imitējošā balss). Pēc Jāņa Mediņa klasifikācijas pastāv 9 imitācijas veidi: 1) Autentiskā imitācija – imitējošā balsī notiek nelielas izmaiņas. 2) Augmentatīvā jeb paplašinātā imitācija – risposta tiek rakstīta ar 2x vai 3x lielākām ritma vienībām. 3) Deminutatīvā jeb sašaurinātā imitācija – tiek ritmiski sašaurināta. 4) Vertikāli inversa vai apvērsta imitācija – lai izveidotu imitāciju, jāizvēlas ass – finkcionālā vai grafiskā. Funkcionālā – noteikta tonalitātes pakāpe. Grafiskā ass – viena no līnijkopas līnijām, piem, 3., visi augšupējie intervāli pārvēršas par lejupejošajiem un lejupejosīe par augšupejošajiem. …
