Sākumā Kārļa Mora protests pret sava laika morāles normām izpaužas tā, ka viņš dzīvo bezbēdīga uzdzīvotāja dzīvi, uzsvērdams savu nicinājumu pret lojālo cilvēku morāli. Reiz viņš apdomājies raksta tēvam nožēlas pilnu vēstuli kā pazudušais dēls, bet viņa brālis Francis, kas tēlots visdrūmākajās krāsās, rada šķēršļus tēva dēla izlīgšanai. Kārlis ar grupu pārgalvju aiziet Bohēmijas mežos un kļūst par laupītāju.
Kārļa nodomi ir cildeni un tīri, viņš sapņo par sabiedrības pārkārtošanu. Viņš tirāniem atriebjas ar individuālā terora metodi. ,,Šo dimantu es novilku no pirksta finansu padomniekam, kurš goda vietas un amatus pārdeva vairāksolītājiem un skumjos patriotus dzina prom no savām durvīm. Šo ahātu es valkāju par godu melnsvārcim, kuru nožņaudzu savām paša rokām, kad viņš no kanceles gaudās par to, ka inkvizīcija tā pagrimusi.”
Kārlis Mors asi nosoda valdošo šķiru pērkamību un egoismu. ,,Viņi lauza galvu par to, kā daba varējusi radīt Iskariotu, bet ne jau sliktākais no viņiem pārdotu trīsvienīgo dievu par desmit sudraba grašiem…” Tātad Kārlis Mors nav vienkāršs laupītājs, viņš ir, politisks dumpinieks.
Dumpinieciskais Kārlis Mors nonāk pie pārliecības, ka viņa izraudzītais ceļš nedos vēlamos rezultātus. Viņa pakļautie un biedri negrib rēķināties ar viņa cēlajiem ideāliem. Tie laupa, nogalina bērnus un sievietes, un Kārlis beigu beigās ar šausmām novēršas no tiem: ,,Nelietīgi ir nogalināt bērnus! - nogalināt sievietes! - nogalināt slimos!” viņš izsaucas un, pārliecinājies par savu bezspēku, atsakās no dumpja: ,,Ak, es nelga, kas iedomājos pasauli darīt jaukāku ar briesmu darbiem un likumus uzturēt ar nelikumību! Es to dēvēju par atriebšanu un taisnību… Žēlastību, žēlastību zēnam, kas gribēja Tev aizsteigties priekšā! Tev vienīgajam pieder atriebšana. Tev nav vajadzīga cilvēka roka.” Pie tāda morāla sabrukuma nonāk Kārlis. Viņš padodas varas iestādēm.
No Šillera „laupi’tājiem prātā palika ” naids pret despotismu un kvēla tieksme grozīt sociālo kārtību. Diemžēl, Šillers nerod atbildi uz to, kā to panākt. Taču arī tas bija liels solis viņa laikā, jo Vācijas sastingumā negaidīti un skaļi bija atskanējis protests, kas modināja apziņu un lika cilvēkiem palūkoties apkārt un ieraudzīt īstenības drūmās puses.
Daiļrunīgais Kārlis Mors no skatuves meta sabiedrībai acīs bargas apsūdzības, kuras skanēja revolucionāri. Patiesumā un dedzībā, ar kādu jauneklis kritizē vācu feodālismu, ietverta liela mākslinieciska patiesība. Pret franču klasicismu Šillers izturējās kritiski. Šillers centās attēlot sava varoņa dvēseles dzīvi, neierobežodamies ar klasicisma kanona ietvariem.
…
