Ātruma īpašību testēšanā galvenais mērījums ir laiks, kas norāda, cik ātri skrējējs veic 20 m distanci gaitā. Zinot distanci un patērēto laiku tās veikšanai, var aprēķināt skrējiena ātrumu. Tas ir absolūtais ātrums. Lai mērāmajā distancē tiktu sasniegts maksimālais ātrums, nepieciešams ieskrējiens vismaz 20 -30 m garumā.
Soļu garumu un tempu ieteicams mērīt vienlaikus ar absolūtā ātruma noteikšanu. To var veikt, skrejceliņu pirms vēlamās mērīšanas vietas nokaisot ar baltu pulveri. Iekrāsotās apavu zoles ļauj izmērīt pēc kārtas divus soļus. Rezultātus saskaita un izdala ar divi, iegūstot soļa vidējo garumu. Uzņemot papildu laiku 10 m distancē, aprēķina maksimālo skrējiena ātrumu un tad, to dalot ar vidējo soļa garumu, iegūst soļu tempu.
Reģistrējot soļu skaitu un zinot uzrādīto rezultātu, var noteikt soļu tempu arī 60 m vai 100 m distancēs. Tas ir vidējais soļu temps, kurš saturs vērtīgu informāciju par skrējēja spējām.
Paātrinājums ir sportista spēja no vietas pēc iespējas ātrāk sasniegt lielāku skrējiena ātrumu. Jo lielākas paātrinājums, jo labāks rezultāts. Paātrinājumu testē, sākot skrējienu no starta paliktņiem un veicot 30 m garu distanci. Šajā testā ieteicams noteikt arī reakcijas laiku. Lai to izdarītu, nepieciešamas speciālas mērīšanas iekārtas, kas ļauj izmērīt laiku no signāla atskanēšanas brīža līdz kustības sākumam.
Kāju muskuļu spēka testēšanai izmanto tāllēkšanu no vietas, lēcienu dziļumā (no paaugstinājuma ne augstāka kā 35 cm) ar sekojošu lēcienu tālumā, trīssoļlēkšanu no vietas, 10 soļu lēcienus no vietas, lēcienus uz vienas kājas 20 m distancē, pēc tam uz otras, lodes mešanu ar abām rokām no apakšas uz priekšu.
…
