Pāris gadus vēlāk šādi pamatprincipi vairs neapmierināja ekonomisko sistēmu un tika veiktas reformas Siko Manšelota plānā un jau esošos principus papildināja ar vēl pieciem: plānotā cena, maksa par starpniecību, ievešanas maksa, nodokļu iekasēšana, atlīdzinājuma summa jeb kompensācija.10
Tas bija kā koks ar diviem galiem - gan patērētāji, gan lauksaimnieki bija ieguvēji šīs politikas rezultātā, jo tirgus bija stabils un cenas nelēkāja, bet no otras puses cilvēki bija zaudētāji, jo lauksaimniecības produkcija bija ļoti dārga un arī maksa par ievedmuitu importētajiem produktiem bija salīdzinoši ļoti liela. Tādēļ EK neatlika nekas cits kā meklēt jaunākus un izdevīgākus risinājumus. Šajā gadījumā, piemēram, reformas – tika ieviesta kvotu sistēma, kas aizliedza zemniekiem audzēt un ražot patvaļīgi, tika uzsākta cīņa ar budžeta izdevumu samazināšanu, aizsākās sarunas par tiešo maksājumu ieviešanu, tika pieņemta programma – Agenda 2000.11
D.Dinan’s skaidro pāreju no S.Manšolta plāna uz Makšerija plānu – sākot no 1991. gada, kura laikā paaugstinājās ekonomiskā stabilitāte un dzīves līmenis, bet preces vairs nebija iespējams pārdot ar uzcenojumu, bet eksporta precēm tika piemēroti dažādi nodokļi. Tiek minēts arī Makšerija plāna uzdevums - panākt globālu tirdzniecības vienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) aizbildniecībā, manuprāt, ļoti interesanti ir arī tas, ka tieši šajā laika posmā tuvojās arī ES paplašināšanās Centrālās un Austrumu Eiropas virzienā, kas nozīmē, ka arī jaunienācēju valstīm automātiski būtu jāpieņem šis lauksaimniecības plāns.12 Līdz ar šo valstu iestāšanos ES iedzīvotāju skaits pieaugtu par 29%, lauksaimniecībā izmantojamā zeme par 44% un aramzeme par 55%.13
…
