Kopsavilkums par pieejamo valodniecisko uzziņu literatūru

1.Grīsle, R. (2008). Heterotonu vārdnīca un Heterotonijas pētījumi. Rīga: Zinātne. 158 lpp.
Pirmo reizi paņemot šo grāmatu rokās, es īsti nezināju par ko tā ir un, kas tiek apzīmēts ar vārdu heterotons. Atverot grāmatu jau priekšvārdā autore bija izskaidrojusi, ka ar vārdu heterotons tiek apzīmēti vārdi, kuru nozīme gramatikā un leksikā ir atšķirīga, savukārt izrunājot tie atšķiras vienīgi ar zilbes intonāciju. Piemēram, „Kad viņu bubinot Tu dzirdi, dod ēst un avotiņā dzirdi! Ja redzi dēli, tai svied ar dēli!”1
Šī grāmata sastāv no trim daļām- ievada un divām patstāvīgām nodaļām.
Ievada daļā, vēl bez termina heterotons skaidrojuma, autore uzsver to, cik svarīgi latvietim ir zināt savu valodu un nejaukt zilbju intonāciju, kā arī norāda, ka iemācīties pareizu izrunu visiem vārdiem nemaz nevar un dažkārt nelīdz pat augsta izglītība, bet piemetina, ka visvērtīgākās ir dzimtās puses vārdu izloksnes.
Pretrunīgi man šķita tas, ka tiek uzsvērts pareizas izloksnes nozīmīgums, bet nekas vairāk par šādām vārdnīcām nav ieviests, jo, tas būtu pārāk apgrūtinoši un rakstītais teksts būtu pārpildīts ar rakstu zīmēm. Cilvēkiem būtu grūti pierast pie kaut kā jauna, iespējams, ka šāds jauninājums netiktu pieņemts.…