J. Akuraters visā savā dzejā slavina mirkļa burvību. Aicina ļauties šim mirklim un negaidīt ko lielāku, tādejādi ļaujot skaistajam mirklim paslīdēt garām, esot pilnībā neizbaudītam, vai pilnībā ignorētu un atteikties no šī mirkļa muļķīgā cerībā, ka nāks kas labāks. (?) J. Akuratera dzejā jūtams, ka autors šādu rīcību noraida un uzskata par muļķīgu. Tātad autors aicina uz impulsivitāti.
Tajā pašā laikā viņš nenoliedz lasītājam sapņot. Sapņi ir ļoti svarīgs faktors, lai saglabātu optimismu, dedzību, cīņassparu. Tomēr sapņiem IR jāļaujas, tos jāizdzīvo. Nedrīkst tiem nesekot. Tad kāda gan jēga tiem būtu ļauties, tiem noticēt?!
Akuraters aicina baudīt dzīves skaistos mirklīšus, lai cik pārejoši tie arī būtu, lai cik mirklīgi tie būtu. Ļauties tiem un veidot no tiem savu dzīvi- skaistu, impulsīvu dzīvi. Kā mozaīku. Šīs mazās vērtības, mazās atmiņas, ko iegūstam, dara mūsu dzīvi krāsainu un vienreizēju, kolorītu. Mirkļa izjūtas neatkārtojas, tās nevar pārdzīvot no jauna.
Tieši tāda pati attieksme Akurateram ir arī pret mīlestību, pret baudkāro dzīvi. Šeit tāpat autors aicina nekalt plānus un nepaļauties uz lietu, pārdzīvojumu ilglaicīgumu, noturību. Viss ir pārejošs. Tad kādēļ nepriecāties, kamēr esi jūtu plaukumā? Kāpēc iegrožot sevi, savus sapņus, savas ilgas, kāpēc tās iekalt sabiedrības morāles un ētikas važās, standartos? Važas padara cilvēku nebrīvu, tātad iegrožo arī tā garu, tā iespēju lidot, sapņot.
Runājot par erosu, autors pielīdzina tā burvību mūžībai, vai kaut viena paša cilvēka dzīvei, kas, patiesībā, salīdzinot ar tik īso, īslaicīgo tuvības mirkli arī ir acumirklīgs.
…
