Operas pirmsākumi meklējami 16. un 17.gs. mijā Itālijā. 1600.gadā Florencē inteliģentu humānistu pulciņš camerata, kurā darbojās komponisti, dzejnieki un citi izglītoti diletanti, nolēma radīt drāmu mūzikā, kuras ideja radās, lasot par traģēdiju uzvedumiem antīkajā Grieķijā. Pirmie īstās operas komponisti bija Jakopo Peri (1561–1633) un Džūlio Kačīni (1550–1618). Pirmā opera bija „Dafne”, ko 1594.gadā uzrakstījis J.Peri. Abi komponisti rakstījuši operas vienam sižetam „Eiridike”.
Operas attīstībā ļoti nozīmīga bija Venēcijas komponista Klaudio Monteverdi (1567–1643) daiļrade. Īpaši populāra bijusi Ariadnes ārija no operas „Ariadne”. Ārijas sākuma vārdi ir „Ļaujiet man mirt”, tāpēc to dēvē arī par Ariadnes žēlabām.
Vēlāk operas žanrs attīstījās arī citās Eiropas valstīs. Anglijas lielākais baroka laika komponists bija Henrijs Pērsels (1658–1695). Par viņa izcilāko darbu tiek dēvēta opera „Didona un Enejs”. Francijas ievērojamākais operkomponists bija Žans Batists Lulli (1632–1687). Būdams galma komponists, viņš savās operās lielu nozīmi piešķīra Francijas galmā sevišķi iemīļotajam baletam.
Itāliešu dziedātāji 17.gs. izkopa īpašu dziedāšanas veidu – bel canto (it. – skaista dziedāšana). Šim izpildījuma stilam, kas vēlāk kļuva slavens visā Eiropā, raksturīgs melodisks plūdums, nevainojams tembrs, virtuoza tehnika. Laika gaitā ne dziedātāji, ne publika vairs nedomāja par ārijas teksta saturu. Visus apbūra pārsteidzošais dziedājums.
Sākot ar 18.gs. veidojās 2 operas pamatveidi – opera seria un opera buffa.
Opera seria (it. – nopietnā opera) radās neapoliešu operskolas komponistu daiļradē. Šim žanram raksturīgi vēsturiski, mitoloģiski un leģendu vai pasaku sižeti. Parasti darbojās valdnieki un varoņi, kam bija jāizcieš cīņa, kurā tie parasti uzvarēja. …
