Nobeigums.
Nobeigumā gribētos atzīmēt, ka, lai gan Aukstais karš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, pasaule nav tik droša, kā Reigans un Gorbačovs bija cerējuši. Viņu pēcteči nav spējuši turpināt straujās kodolatbruņošanās procesu, ko šie lielvalstu vadītāji bija aizsākuši. Skaidrs arī tas, ka līdz 2001.gada 11.septembrim pasaule nebija sapratusi draudus, ar ko būs jāsaskaras, sākoties divdesmit pirmajam gadsimtam. Pastāv arī viedoklis, ka: ”Krievijas nepareizā attieksme pret sacelšanos Čečenijā ir novedusi pie terorisma šausmām, kas turpinās vēl joprojām.” Diemžēl arī pēc Aukstā kara beigām pasaule nav brīva no kodolieročiem, un, lai gan mēs vairs nebaidāmies no konkurējošas lielvalsts piepeša kodoluzbrukuma, mēs esam neaizsargāti pret teroristu uzbrukumiem, kas var notikt jebkurā brīdī.
Būtībā var secināt, ka jaunās pasaules kārtības un stabilitātes garanti ir Eiropas Savienība un NATO, jo šais organizācijās apvienotajām valstīm ir kopējas vērtības, ideāli un nospraustie mērķi.
Nevar izvairīties arī no secinājuma, ka pēdējās desmitgades laikā gan Amerikas, gan Krievijas politiskie līderi nav spējuši pilnībā izmantot iespējas, ko bija radījuši Reigans, Gorbačovs un pirmais prezidents Bušs. Pasaule varētu būt drošāka vieta, ja šodienas līderi rūpīgāk pētītu savu priekšgājēju sasniegumus un kļūdas: nevis izmantotu tos politiskiem strīdiem, bet lai gūtu priekšstatu par veiksmīgas diplomātijas sastāvdaļām. Demokrātiskām valstīm situācija pēc Aukstā kara beigām nekļuva vienkāršāka, jo sabrūkot vienai pasaules kārtības sistēmai radās daudz jaunu problēmu.
Valsts ar Amerikas ideālisma tradīcijām nevar balstīt savu politiku uz spēku līdzsvaru kā vienīgo jaunās pasaules kārtības kritēriju. Taču tai ir jāiemācās, ka līdzsvars ir būtisks priekšnoteikums, lai varētu īstenot savus vēsturiskos mērķus. Un šos augstos mērķus nevar sasniegt ar retorikas vai demonstratīvu pozu palīdzību. Topošā starptautiskā sistēma ir daudz sarežģītāka par visu, ar ko līdz šim ir nācies saskarties Amerikas diplomātijai. Ārpolitika ir jāīsteno tādai politiskai sistēmai, kura uzsver neatliekamo un izvirza tikai dažas ilgtermiņa iniciatīvas. Līderiem jārēķinās, ka sabiedrība saņem informāciju galvenokārt vizuālu tēlu veidā. Līdz ar to tiek veicinātas emocijas un mirkļa noskaņojums laikā, kad ir nepieciešams no jauna pārdomāt prioritātes un apsvērt iespējas.
Pēc H.Kisindžera domām, vēstures priekšā uzdevuma apjoms un grūtības pakāpe nav attaisnojums neveiksmei. Amerikai ir jāatvadās no tā laika, kurā tai viss likās pa spēkam, un jāsāk jauns, kurā tā joprojām spēs paveikt vairāk nekā jebkura cita sabiedrība, ja vien apzināsies savu spēju robežas. Lielākajā Amerikas vēstures daļā tās izdzīvošanu neapturēja nekādi ārvalstu spēki. Kad šādi draudi Aukstā kara laikā beidzot parādījās, tie tika pilnībā sakauti. Līdz ar to Amerikas pieredze ir veicinājusi pārliecību, ka Amerika ir vienīgā pasaules lielvalsts, kura spēj tikt galā ar visiem draudiem un gūt virsroku ar savu vērtību un labo darbu palīdzību.1
…
