Ludviga van Bēthovena 21.sonātes C-dur op.53, 1.daļas analīze

3.2 Dažādu interpretu versiju salīdzinājums
Noklausoties Gilela izpildījumā šo sonāti, varēja ļoti sajust to nemainīgo motoriku un pulsāciju. Kontrasti tika parādīti spilgti. Viņa interpretā šī sonāte ir diezgan klasiska, bez atkāpēm no tempa, tā ir ļoti konkrēta un izturēta.
Frīdriha Guldas interpretācija ir nedaudz savādāka. Salīdzinājumā ar Gilelu, Gulda spēlē šo sonāti ātrākā tempā, tādēļ šī pulsācija un motorika ir mazāk dzirdama, ir nelielas atkāpes no tempa tad, kad sākas blakuspartija, bet pēc tam atkal atgriežas šis virtuozais temps.
Horovica interpetā nav šīs ritmiskās stingrības, vairāk tuvināts romantisma stilam, diezgan daudz aiztures, toties kontrasti ir ļoti spilgti.
Šiem trīs izpildītājiem kopējs ir tas, ka pedālis ir izmantots ļoti maz. Viņi ir saglabājuši šo Bēthovena stilu. Viņu interpretācijas ir diezgan dažādas, tomēr Bēthovena mūzikas gars viņus vieno.
…