Larsa fon Trīra filmu "Antikrists", "Melanholija" un "Nimfomāne" analīze

Piemēram, runājot par apgaismojumu, tad noteikti daudziem skatītājiem domājot par tradicionālo seksa sižetu filmā būtu ideja to paradarīt izteiksmīgāku ar apgaismojumu, lai tas ir seksīgāks, bet šajā filmā šīs ainas nebija īsti apgaismotas, tādejādi radot reālismu, kur dzimums, iespējams, netika paredzēts parādot to seksīgi. (Silberg Jon, 2018)
Šeit Triera vizuālais stils ir nežēlīgi drūms, bet tajā pat laikā skaists. Viņš dara tā, lai izraisītu reakcijas, šajā gadījumā apstrīdot priekštatus par seksualitāti un dzimumu, izmantojot bijību un šoku, skatītājam piespiežot konfrontēt jautājumus. (Silberg Jon, 2018)
Noskaidroju, ka filmā patiesībā paši aktieri tēloja seksu un izmantojot ķermeņu divkārsošanu, kuri realitātē nodarbojās ar seksu, tad izmantojot montēšanu, iznāk dubulspēle, virs vidukļa darbība un zem tā. (Ghahremani Tanya. 2013)
Filmās, tika novērots dalītais ekrāns, teksts un grafika, raksturīgs seksuāls konteksts, sadale nodaļās, kuru ievada teksts. Izmantota pleca kamera, kas tika fikēta bloķēšanas režīmā, reālistiski specefektu izmantojumi, redzama melnbaltās fotogrāfijas izmantojums.
Nobeigumā kopīgās iezīmes, kas ir raksturīgas šajā depresijas triloģijā Triera filmām, kur sievietes ir pakļautas varadarbībai, sabiedrības pazemošanai, ciešanām. Sieviete, kas ir kā upuris, kur tā vien liekas, ka režisors it kā nīstu sievietes, jo tās filmās tiek mocītas un cieš. Visas filmas emocionālas un psiholoģiska rakstura, kur kādam skatītājam nāktnos ar grūtībām noskatīties līdz galam. Lēnas kustības, kas šeit tika regulāri novērts un seksa ainas.
…