Latvijas tēls mūsu autoru daiļradē

Andrejs Eglītis, kā neizmērojams Latvijas patriots, vienmēr ir izrādījis mīlestību pret savu zemi. It sevišķi tad, kad Latvija bija nebrīva valsts, viņš saglabāja ticību un cerību, ka mēs reiz kļūsim neatkarīga tauta:
„Es ticu tautas brīvībai
Kā saulei debess jumā augstu –
Mums jāiet pretī saulei, saulei vien,
ar tautas sapņiem dvēsele tur skrien.”
Lai arī Andrejs Eglītis lielāko dzīves daļu pavadīja trimdā, kur bija pārticīgāk un labāk, viņš tomēr ilgojās pēc savas zemes, pēc laukiem, nevis pēc lielpilsētām, debesskrāpjiem un astoņjoslu ceļiem. Un varbūt arī viņa ticība Latvijas valstij un Dievam, viņa dalība cīņā par brīvu Latviju, palīdzēja tai kļūt patstāvīgai valstij.
Manuprāt, šo vārdu nozīmi vislabāk izprot tie latvieši, kuriem labprātīgā vai piespiedu kārtā ir nācies pamest savu dzimteni un dzīvot citās zemēs, kuri Latvijā nav bijuši desmitiem gadu, bet vēl joprojām par to domā kā par savu dzimteni un savu zemi. Jo bieži vien mēs, Latvijā dzīvojošie latvieši nenovērtējam apkārtni, cilvēkus un visu valsti. Tiek pamanīti trūkumi, tāpēc tas traucē būt mums pilnvērtīgiem savas zemes patriotiem, jo katrs meklē labākus dzīves apstākļus. Bet, lai arī tūkstošiem cilvēku brīvprātīgi brauc dzīvot uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos, viņi brauc ar domu, ka reiz viņi atgriezīsies savā dzimtenē un paliks šeit pavisam.
Mēs, jaunieši, varbūt nevaram novērtēt šo vārdu patieso nozīmi, jo par laimi, mēs neesam izgājuši cauri tam, ko ir piedzīvojuši mūsu senči, bet mēs varam klausīties viņu stāstos, skatīties latviešu filmas par tiem laikiem, saglabāt patriotismu par mūsu valsti un mācīt bērniem mīlēt dzimteni, lai viņi var ar to lepoties un teikt: „Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur”!
…