Cilvēktiesību jēdziens un klasifikācija. Cilvēktiesību trīs paaudzes:
Cilvēktiesības- TN kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu, nosaka standartus, kādiem jābūt starp valsti un indivīdiem, aizsardzības mehānismu pret valsts pārkāpumiem.
Jēdzieni:
Valsts kā varas nesējas elements;
Tiesību normās ietvertas;
Pieder visiem cilvēkiem [vispārējs raksturs];
Var tikt ierobežotas, nav absolūtas.
Ierobežojumi:
Jābūt noteiktiem likumā;
Jābūt leģitīmam mērķim;
Nepieciešamība demokrātijā.
Paaudzes:
Pilsoniskās un politicks tiesības [vārda brīvība,vēlēt];
Sociālās, ekonomiskās, kultūras tiesības [izglītība,darbs];
Solidaritātes tiesības [miers,labvēlīga vide].
Cilvēktiesību subjekts, objekts:
Subjekts- fiziska persona, kurai šis tiesības ir no dzimšanas līdz nāvei. Arī jurid. Persona, cilvēku grupa [minoritātēm].
Objekts- normatīvie akti.
Cilvēktiesību funkcijas demokrātiskā valstī. Cilvēktiesību avoti:
Avoti:
starptautiskās paražas;
starpt.līgumi [pakts];
tiesu prakse [tiesu doktrīnas, zinātnieku darbi].
Vai cilvēktiesības ir universālas:
CT nav absolūtas. Cilvēkam tiek garantēta brīvība tik daudz, cik to demokrātiskas sabiedrībaws pastāvēšanas labad neierobežo likums.
CT idejas aizsākumi filozofu tekstos - dabisko tiesību skola, sabiedriskā līguma teorija:
Tiesību skola:
monisms- starpt.un nac.ties. ir 1 tiesību sistēmas sastāvd.
duālisms- ir nodalītas, starpt.ties.attiecas tikai uz starpt.saistībām
Filozofu tekstos:
dabisko ties.skola uzskata, ka cilvēkam no dzimšanas ir dotas tiesības, valsts tās nedod.
sabiedr.līgums- apvienojas un nedod tiesības valstij [absolūtā monarhija].…
