Sievietes izmantoja korsetes, kuras kļuva par patstāvīgu apģērba detaļu. Var uzskatīt, ka tās bija veidotas no vaļa ūsām, tāpat kā svārki, kas tika apvilkti ar dārgu audumu (zīdu, samtu, u.c.). Sieviešu kurpes bija smalkas, papēdis tievs un purngals šaurs. Tās tika gatavotas no brokāta, samta un zīda ar bagātīgu rotājumu – sprādzi, rozeti, izšuvumiem. Visām tērpa detaļām (apakšējiem un virsējiem svārkiem, ņieburiem, apmetnim, ieskaitot visus aksesuārus), bija jābūt atšķirīgās krāsās vai arī vienas krāsas atšķirīgos toņos. Pastāvēja diezgan ekstravaganti toņu nosaukumi: „stirnas vēders”, „Jautrā līgava”. „Atgriezies mironis” un pat „noskūpsti manu skaistuma mušiņu”.
Lai tērps būtu pilnīgs, bija nepieciešami daži smalkie aksesuāri:
- iesmaržināti mežģīņu cimdi līdz elkoņiem. Tos izgatavoja trijās karalistēs – ādu pasūtīja no Spānijas, dizainu no Anglijas meistariem un pašus cimdus šuva Francijā.
- somiņa – kurā bija pūdernīca, zeltīts papīrs(mīlestības vēstulīšu rakstīšanai), neliela mufe.
- vēdeklis. Bez vēdekļa, sevi cienoša dāma, jutās kā kaila. Ar vēdekli varēja paziņot daudzas lietas, piemēram,
- trīs locījumu atvērumi „Es tevi mīlu”
- kustība ar saliektu vēdekli gaisā – brīdinājums „Mums seko”
- pavērsts pret runātāju šaurais vēdekļa gals – Nicinājums
- mazs sunītis, kas klusi gulēja galma dāmas rokās arī tika uzskatīts par modes aksesuāru (Acīmredzami, XXI gadsimtā šī mode atgriežas).
Ļoti izplatīta bija mode uz skaistuma mušiņām, pastāvēja desmitiem mušiņu izvietojuma veidu un formu, katrai bija vārds. Piemēram, „skūpstītāja” lūpu kaktiņā, „kaislīgā” acs kaktiņā, „koķete” uz lūpas, „galantā” uz zoda, „iznīcinoša” zem acs, „maigā” uz auss daivas, „karaliskā” uz pieres utt.
Sieviešu apģērbs, tāpat kā vīriešiem, saistīja kustības, tāpēc viņas spēja tikai pastaigāties un sēdēt. Tāpēc viņas ilgu laiku pavadīja sēžot – šuva, adīja, izšuva, gleznoja, izgatavoja sev mežģīnes, smaržas un kosmētiku.
…
