Ievads
1. Kas ir reimatisms?
Reimatisms ir infekciozi alerģiskā saslimšana, kura galvenokārt bojā sirds – asinsvadu sistēmu un nereti to pavada locītavu iekaisums. [2]
Vēl reimatismu sauc par Sokolska – Bujno slimību. Šie zinātnieki pierādīja, ka slimība bojā ne tikai locītavas, bet arī sirdi un ka tā sakarība ir raksturīga noteiktai locītavu bojājuma klīniskai formai – akūtam reimatiskām poliartrītam.[3]
Nākamais svarīgs etaps mācībā par reimatismu ir saistīts ar Ašofa un Talajeva izmeklējumiem. Ašofs aprakstīja īpatnējas, specifiskas akūtam reimatiskam poliartrītam granulomas sirdī. Turpmākajos izmeklējumos bija pieradīts, ka reimatiskās granulomas kaut arī ir visbiežāk sastopamas sirdī, bet tos var atrast arī citos orgānos un audos. Ar to tika pieradīts, ka reimatisms ir visa organisma saslimšana. Bez tā, bija gadījumi, kad reimatiskās granulomas bija atrastās sirdī un citos orgānos arī tad, kad locītavas netiek skartas. Palika skaidrs, ka eksistē ārpuslocītavu reimatisma formas, tas liecina par to, ka locītavu bojājums nav obligāta reimatisma pazīme.
Agrāk Francijā šo slimību nosauca par Bujo slimību, Anglijā un Amerikā – „ reimatiskais drudzis „. [3]
Mācībai par reimatismu ir gadsimtiem ilga vēsture. Pirmās ziņas par reimatismu paradās vēl Hipokrāta darbos. Parādās humorālā teorija ( lat. humor – šķidrums ) – tekošais pa locītavām process. 20. gadsimta sākumā visas locītavu saslimšanas uzskatīja par reimatismu. 17. gadsimtā Sidengams no iekaisīgo locītavu slimību grupas atzīmēja podagru – apmaiņas patoloģija. Tikai 1835. gadā Bujno un Sokolskis vienlaicīgi pieradīja, ka reimatisms ne tik daudz bojā locītavas, kā sirdi. Laseg teica : „Reimatisms laiž locītavas, bet kož sirdi”. Vēlāk S. P. Botkins pieradīja, ka reimatisma gadījumā tiek bojāti arī citi orgāni: nieres, āda, nervu sistēma, aknas, plaušas. Tātad reimatisms ir visuresoša slimība – tā ir poliviscerāla slimība.
…
