Kinofilma "Karaļa runa"

Pēc kinofilmas Karaļa runa noskatīšanās, es saskatīju vairākas psiholoģiski sarežģītas situācijas šajā darbā. Tomēr kā galveno es noteikti vēlētos pieminēt pašu pirmo skatu, kad cilvēkam nācās runāt pūļa priekšā. Viņam vajadzēja pavēstīt kādu vēsti visai tautai. Viņā klausījās visas valsts iedzīvotāji, tomēr tas nebija izdarāms. Lieki piebilst, ka ļoti bieži psiholoģiskas problēmas skar arī fizisko veselību kā šajā gadījumā, kad bailes liedz runāt. Pēc manām domām, šī situācija cilvēkam bija sarežģīta tieši tādēļ, jo jau senāk viņš ir izjutis šādas emocijas. Ņemot vērā to, ko šis personāžs teica filmas turpinājumā, daudz kas slēpās viņa bērnībā un attiecībās ar ģimenes locekļiem. Viņš aprakstīja to, ka viņam bija sliktas attiecības ar savu brāli. Visur tika izvirzīts tikai viņš. Arī filmas turpinājumā mēs redzējām tēva neiecietību, kad viņš centās lasīt. Tēvs sāka kliegt. Pieņemu, ka bērnībā viņu neuzklausīja, nonievāja un ar citiem „līdzekļiem” lika saprast to, ka šī cilvēka viedoklis, domas nav svarīgas. Ļoti bieži, tieši šāda rakstura filmās, es esmu saskārusies ar šāda modeļa ģimenes attiecībām, kuras ir ieturētas, bez jebkādām mīlestības un cieņas izpausmēm. Bērniem ir aizliegts ko iebilst, runāt un citādi paust emocijas. Šāds ģiemenes modelis, paldies Dievam, vairs nav tik raksturīgs mūsdienās. Varētu pat teikt, ka mēs ejam pretējā virzienā, kas arī ir nepieņemami.