Henrika Ibsena darbs "Pērs Gints"

Vijoties cauri lugai, Solveiga iemiesoju visu to labo un saulaino pēc kā vajadzētu tiekties, tādejādi ceļot lugas estētisko līmeni paceļot to no gandrīz nulles, kur Pēra egoisms un gļēvums bija to nolicis, pat ja dažreiz sapņi un tas sapņainums, kas valdīja atmosfērā, maskēja neglīto un lika saskatīt to glīto, līnijas pietušētas līdz tās izplūda. Nevērtētu estētisko vērtību kā augstu, bet kaut kur pa vidu, jo Gints bija savu vājību un sapņu vadīts, un dzīves beigās atgriežas garīgi iztukšots – viņš nav nekāds morāli spēcīgais varonis, nav labā paraugs, bet caur viņa kļūdām var mācīties. Solveiga beigās izrādās tā stiprā, labā simbols.
Es šo darbu izbaudīju, jo galvenais varonis nebija perfekts un mani laikam piesaistīja tā naivitātes un aizrautības deva, ko Pērs izstaroja no sevis, jo viņš ticēja saviem sapņiem un neko ļaunu nevēlējas darīt, kad stāstīja tos stāstus, bet tomēr – tomēr bija cilvēku nesaprasts un atstumts. It īpaši prātā iespiedusies aina pie būdiņas, pirms Pērs pamet Solveigu.
…