Drīz vien sāka veidoties arī informācijas tehnoloģiju sabiedrība, jo deviņdesmito gadu sākumā izgudroja internetu, un tas ienāca arī kultūras apguvē. Līdz ar to notiek mācīšanās no jaunākajām paaudzēm, kultūras apguvei nepieciešamais meklējams nākotnē. Tāpēc arī vecākiem vairs nepietiek ar to, ka viņi ir vecāki, lai bērni viņus klausītu. Tādējādi šobrīd visaktuālākā ir partnerības pedagoģija – sadarbība, kurā jāņem vērā bērna uztvere, ka viss vērtīgais ir tagadnē vai tūlīt tiks izgudrots.
Katram sava ekselences joma
Katram cilvēkam ir vajadzīga ekselences joma, kaut kas, kur viņš ir labs, kur viņu slavē, kur viņš izjūt triumfa trīsas – vai tas ir sportā, teātri, dejošanā, matemātikā vai kādā citā virzienā. Bieži vien tās ir jomas, kuras cilvēks tālāk attīsta un pilnveido, jo tādējādi izjūt gandarījumu. Ja šāda ekselences joma bērnam nav reālajā vidē, to ātri var iegūt virtuālajā realitātē – spēlējot spēles, pārejot no viena līmeņa otrā, diskutējot virtuāli, izliekoties, par ko vēlas. Tas var kļūt ļoti vilinoši, jo ir viegli iegūstams un ātri sasniedzams rezultāts. Skolā un arī mājās ir jāpieliek daudz lielākas pūles, lai šādas izjūtas panāktu, lai kāds priecātos, slavētu. Svarīgi, lai bērnam reālajā dzīvē rastos šī ekselences izjūta, tādējādi mazāk jāuztraucas par viņa atrašanos internetā, jo viņam ir piesaiste reālajā dzīvē. Bērns, kurš ir laimīgs, dzīvespriecīgs, atklāts, un zinātkārs, nav apdraudēts – viņš „nepazudīs tīklā”, jo datoru uztvers atbilstoši tā funkcijai – kā lielisku palīglīdzekli efektīvai darbībai un internetu uzskatīs par gigantisku zināšanu krātuvi, kas palīdz atrast atbildes uz dzīves jautājumiem.[6]
…
