Dotajā darbā tiek apskatītas biznesa kultūras īpatnības Dienvidkorejā. Mūsdienu starptautiskajā tirgū Dienvidkoreja var tikt uzskatīta par vienu no lielākajiem veiksmes stāstiem. Uzsākot savu ceļu 20. gadsimta 50. gados pēc ilgstošās Japānas okupācijas un postošā Korejas kara, kad valsts IKP bija salīdzināms ar trūcīgāko Āfrikas un Āzijas valstu radītājiem, šī valsts sešu desmitgažu laikā spēja pārvērsties par augsti tehnoloģisko industriālo valsti ar 12. lielāko ekonomiku pasaule [12]. Pēc ekonomiskā pieauguma tempiem pēdējo piecdesmit gadu laikā, Dienvidkoreja atrodas pirmajā vietā starp visām Āzijas valstīm [5]. Šis ir patiesi pārsteidzošs rezultāts, kurš tika sasniegts pateicoties valdības rupīgi izstrādātai makroekonomikas stratēģijai, prasmīgai uzņēmējdarbības praksei un visu iedzīvotāju smagajam darbam kopumā. Pēc dažu ekonomistu uzskatiem, ņemot vērā ilgstošo stagflāciju, kuru var novērot Japānā, nepaies ilgs laiks pirms Dienvidkorejas labklājības līmenis kļūs vienlīdzīgs ar Japānas līmeni [9]. Ņemot vērā šīs prognozes, ir viegli izskaidrojama ārzemju uzņēmēju interese par Dienvidkorejas tirgu un sadarbības iespējām šajā valstī. Tomēr biznesa uzsākšana Korejā bieži vien ir nopietns izaicinājums, jo, neizprotot šīs valsts iedzīvotāju domāšanas un rīcību stilu, korejiešu pieeja biznesam var likties pavisam ‘sveša’ un kļūt par šķērsli kontaktu veidošanai un veiksmīgai uzņēmējdarbībai.
Referāta mērķis ir dot ieskatu biznesa kultūras īpatnībās Dienvidkorejā, izpētot vissvarīgākos biznesa kultūras aspektus un izanalizējot tos Dienvidkorejai raksturīgus elementus, kuri atšķir to no pārējām pasaules valstīm.
Lai sasniegtu darba mērķi, tika izvirzīti sekojošie uzdevumi:
• atlasīt, izpētīt un izanalizēt pieejamos informācijas avotus par biznesa kultūru Dienvidkorejā;
• izcelt būtiskākās Korejas biznesa kultūrai raksturīgākās iezīmes un atšķirības;
• sistematizēt iegūto informāciju un noformēt to referāta formā.
Darba gaitā tika izmantotas sekojošās metodes:
• analītiskā metode;
• grupēšanas metode;
• salīdzināšanas metode.
Darbs sastāv no ievada, divām nodaļām, astoņām apakšnodaļām un secinājumiem. Darba izstrādē izmantoti desmit avoti.
