Roma Ovīdija darbā "Fāsti" (leksiski semantiskais aspekts)

Tematiskās grupas ir visplašākās semantiskās mikrosistēmas, un to robežas reizēm ir diezgan nenoteiktas. Tematisko grupu pamats ir jēdzienisks. Tajās ietilpst vārdi, kas nosauc objektīvajā īstenībā satura ziņā saistītus priekšmetus, parādības, procesus.1 Tā vienā tematiskā grupā var apvienot, piemēram, vārdus, kas nosauc krāsas – flavus, ruber, caerulus, nokrišņus – pluvia, nix, grando. A.Laua gan nemin vai tematiskajās grupās ietilpst vienas vai dažādu vārdšķiru vārdi.
R.Veidemane savā monogrāfijā „Latviešu valodas leksiskā sinonīmija” atzīmē, ka nereti ar šo terminu apzīmē vienas vārdšķiras vārdus, kas nosauc līdzīgas reālijas.2 Tomēr piebilst, ka valodniecībā pazīstama arī plašāka tematisko grupu izpratne. Piemēram, Leipcigas bibliogrāfiskā institūta izdotajā stila vārdnīcā katru šķirkli veido viena tematiskā grupa, kurā ietilpst dažādu vārdšķiru vārdi, kas var funkcionēt vienā un tai pašā situācijā. Šaurākā izpratnē tematiskā grupa, ja tajā nav daudz locekļu, var saskanēt ar koordinēto jēdzienu sistēmu. Koordinēto jēdzienu sistēmā apvienoti vienas vārdšķiras vārdi, kas apzīmē vienam un tam pašam virsjēdzienam pakļautus jēdzienus. Tematiskajā grupā tas nav iespējams, bet koordinēto jēdzienu grupā visiem sugas jēdzieniem jābūt tieši pakļautiem ģints jēdzienam. Ja pakļautība ir pakāpeniska, sistēmas iekšienē veidojas jauna sistēma.3 V.Koduhovs raksta, ka tematiskajās grupās tiek apvienoti vārdi ar vienu kopīgu ģints jēdzienu un tematiskās grupas var ietvert dažādu vārdšķiru vārdus.4 …