Eseja par Monteņa atziņu

Kaut vai mūžsenas diskusijas par nāvi. Daudzi to uztver gandrīz vai par traģēdiju, bet citi to uztver par laimīgāku dienu sākšanos. Secinām, ka lietas ir tieši tik labas vai ļaunas, kādas mēs tās saskatām. Dzīvē jau ir vajadzīgi pretstati un, piemēram, sāpes nav jāuztver tikai kā mūsu eksistences viena no nepatīkamajām lietām, jo kā gan mēs novērtētu drosmi, apņēmību un daudz citu gaišu īpašību? Cilvēks nevar uzkāpt kalnā, vispirms nepārvarējis smagu ceļu, pilnu nogurumu, sāpju, varbūt pat nāves briesmas, bet kad nostājas virsotnē, sajūtu koncentrācija ir tik spēcīga tieši pārvarēto grūtību dēļ. Sāpes saasina mūsu jūtas un prātu.
Mūsdienu mūžīgā gaušanās par materiālo nepietiekamību arī ir pārdomu vērta. Naudu ir vieglāk iegūt, nekā nosargāt. Kāds dzīvos gaišu un pilnvērtīgu dzīvi, ja būs dienišķā maize un kāds cits raudās, jo būs biržā zaudējis pāris tūkstošus no sava daudz nullēm rakstāmā kapitāla. Pārticība un nabadzība ir atkarīga no mūsu paša priekšstata.
Tā nu nonākam pie vienas vienīgas patiesības – lietas ir tādas, kādas mēs tās uztveram un jebkurš ir tik laimīgs vai nelaimīgs cik viņš pats to vēlas. Monteņa vārdiem sakot „Taisns airis ūdenī šķiet līks”.
…