Par klasicismu tiek dēvēts mākslas stils, kas pastāvēja no 17. – 19.gs. Viena no klasicisma īpatnībām bija antīkās kultūras un dižrenesanses tradīciju atzīšana par saviem paraugiem. Klasicisms ir saistīts ar apgaismību un filozofisko racionālismu. Klasicisma meistari neatveidoja savos darbos tiešu apkārtējo dzīvi. Viņi attēloja cildenotu īstenību, centās radīt ideālus tēlus, kas atbilstu viņu priekšstatiem par sapratīgo, heroisko un skaisto. Darbu tematika aprobežojās galvenokārt ar antīkās vēstures, mitoloģijas un Bībeles tēliem. No mākslas sfēras tika izslēgts viss ikdienišķais, individuālais un nejaušais. 17.gs. 1.pusē klasicismā izpaudās franču sabiedrības izglītotāko slāņu ideāli un centieni.
Klasicisms kā stils prasa atdarināšanu, to var iedalīt četros periodos.
1. Liriskais klasicisms( 17.gs. izveidojas Italijā, bet uzplaukst Francijā), kura izejas punkts – grieķu vēlā klasika, nenonāk īpašās pretrunās ar baroku.
2. Revolucionārais klasicisms, kas rodas 18.gs. beigās Franču revolucijas ietekmē. Tiek uzsvērta sabiedriskā nozīmība, izejas punkts – Romas republikas laika māksla.
3. Ampīrs, kas rodas 19.gs. sākumā, Napaleona laikā. Iedvesmas avots ir Romas impērijas laika māksla. Galma māksla, kuras galvenais uzdevums ir slavināt Napaleonu un viņa uzvaras.
4. Akadēmiskais klasicisms, rodas 19.gs. vidū, klasicisma perioda pagrimums.