Koplīgumi un ģenerālvienošanās kā sociālās partnerības tiesību akti
Līdz ar Darba likuma spēkā stāšanos 2002. gada 1. jūnijā spēku zaudēja likums „Par darba koplīgumiem”, kura 1. pantā bija koplīguma legāldefinīcija – vienošanās, ko darbinieku aroda organizācija vai darbinieku pilnvaroti pārstāvji, ja šādas organizācijas nav, slēdz ar darba devēju par darba, tā samaksas un sociālās aizsardzības nosacījumiem.
Koplīgums
Franču literatūrā lieto apzīmējumu „kolektīvais darba līgums” (convention colective du traval), vācu – tarifa līgums (Tarifvertrag), angļu – kolektīvais līgums (collective agreement – Lielbritānija, labour contracts – ASV). Arī Latvijā, līdz 1992. gadam tika lietots termins „kolektīvais līgums.”
Darba likumā nav noteikts, ka koplīgums būtu obligāts dokuments.
Darba koplīguma definīciju jau 30. gados piedāvāja latviešu darba tiesību pamatlicējs un tiesību zinātnieks Pēteris Mucenieks: „Par kolektīvu darba līgumu uzskatāms līgums, kas slēgts starp atsevišķu darba devēju vai darba devēju organizāciju no vienas puses un algotu darbinieku organizāciju no otra puses.”
Darba koplīgumu uzņēmumā slēdz darba devējs un darbinieku arodbiedrība vai darbinieku pilnvaroti pārstāvji, ja darbinieki nav apvienojušies arodbiedrībā. (Darba likums 18. pants 1. daļa)
Ģenerālvienošanās
Koplīgumu nozarē vai teritorijā (ģenerālvienošanās) atbilstoši Darba likuma 18.panta 2. daļai slēdz darba devējs, darba devēju grupa, darba devēju organizācija vai darba devēju organizāciju apvienība ar darbinieku arodbiedrību vai darbinieku arodbiedrību apvienību (savienību), ja ģenerālvienošanās pusēm
1) ir atbilstošs pilnvarojums vai
2) ja tiesības slēgt ģenerālvienošanos paredzētas šo apvienību (savienību) statūtos.
Avots: Latvijas Brīvo Arodbiedrību Savienība. Zvērinātu advokātu birojs „BDO Zelmenis & Liberte”. Darba likums ar komentāriem. – Rīga: Latvijas Brīvo Arodbiedrību Savienība., 2010. – 51.-52. lpp
Darba devēju organizācija ir vismaz piecu darba devēju dibināta sabiedriskā organizācija, kas
pārstāv un aizstāv savu biedru ekonomiskās, sociālās un profesionālās intereses, kā arī citas intereses, kas atbilst darba devēju organizācijas mērķiem un funkcijām
(Darba devēju organizāciju un to apvienību likuma 2. panta pirmā daļa)
Var būt šādi darba devēju organizāciju apvienību veidi:
1) Latvijas darba devēju organizāciju apvienība;
2) nozares darba devēju organizāciju apvienība;
3) teritoriālā darba devēju organizāciju apvienība.
(Darba devēju organizāciju un to apvienību likuma 3. panta ceturtā daļa.)
Darba koplīgums satur:
normatīvo regulējumu (valsts varas pieņemtās tiesību normas, lokālās vai korporatīvās normas);
obligātos noteikumus (konkrētās saistības, kuri tiek pieņemti ar mērķi uzlabot darbinieku darbu: jaunas tehnikas izmantošanas uzsākšana, būvniecība, ražošanas un sadzīves objektu (ēdnīcas, ģērbtuves, atpūtas istabas) remonts;
organizatoriskos koplīguma noteikumus (koplīguma darbības laiks, tā izpildes kontroles procedūra, grozījumu veikšanas nosacījumi un atbildību par koplīguma neievērošanu).
Koplīgumā parasti ietver šādus jautājumus:
atalgojums, piemaksu un prēmiju sistēma;
darba laiks un atvaļinājumi (arī mācību un papildu);
atbrīvošana no darba;
mācību un kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas;
darba apstākļi un darba drošība, veselības pārbaužu veikšana;
sūdzību izskatīšana un konfliktu risināšana;
sociālās garantijas;
situācijas analīze uzņēmumā, problēmu risinājumi, nākotnes attīstības plāni.
…
