Eiropas integrācija un nacionāla valsts

Tas viss ir pareizi, ja valsti uztver kā vienotu darbojošos personu, tomēr reāli tā tas nav. Valsts jau sen sastāv no politiskiem, ekonomiskiem un citiem grupējumiem, kas formāli piederot dotajai valstij, ne vienmēr darbojas vienā virzienā un saskaņo savu politiku ar oficiālo varu. Mastrihtas līgums noteica Eiropas pilsonības ieviešanu, bet pēc Krasnera, tas ir viens no valsts suverenitātes pamatiem. M. Manns secina, ka attīstītajās industriālajās valstīs ar tehnikas attīstības palīdzību ir iegūta liela kontrole pār savu pilsoņu privāto dzīvi. Parakstot Šengenas līgumu tiek zaudēta noteikta daļa. Visā savā vēsturiskajā attīstībā valstis ir centušās pastiprināt savu teritoriju un padoto kontroli, bet šis process ne vienmēr izdevies: kaut kur valsts kontroli ieguva, kaut kur zaudēja. Pat totalitārām valstīm nekad nav izdevies pilnībā izkontrolēt visus iekšienē notiekošos procesus.
Jāatzīmē, ka daudzlīmeņa vadības modelis nav tiešā opozīcijā valsts suverenitātei. Tieši otrādi, tajā valsts pati veido sistēmu, kas var saglabāt valsti kā tādu. Pati vadības sistēma, kas balstīta uz šo modeli, tikko sāk formēties un iegūt zināmu konstitucionālu pamatu. Nozīmīgs ir krievu zinātnieku A. Makaričeva un A. Serguņina viedoklis, viņi uzskata, ka valstisko pilnvaru nodošana no valsts līmeņa uz/vai kādu starptautisku struktūru, neatrisinās daudzus sociālus jautājumus, tikai pārnesīs valsts un pilsoniskas sabiedrības opozīciju jaunā, daudz sarežģītākā līmenī, un tas liberālu suverēnu valsti nenovedīs pie krīzes pārvarēšanas.

…