Zenta Mauriņa. Ko mēs iedomājamies, dzirdot šo vārdu? Katram asociācijas ir nedaudz savādākas. Manuprāt, īpaši starp mūsdienu jauniešiem un arī citās paaudzēs, ir maz cilvēku, kam būtu priekšstats par Zentas Mauriņas nozīmi latviešu kultūrā, kas, uzdrīkstos apgalvot, ir tikpat liela kā, piemēram, Rainim vai Krišjānim Valdemāram. Protams, inteliģence ir lauzusi šķēpus par šīs spilgtās personības veikumu un uzskatiem, bet viņu atziņas ir grāmatu plauktos. Man pašam šī darba veidošana par dižo literatūrfilozofi un esejisti ir ļoti personiska: Z.Mauriņa ir mana radiniece, jo viņa ir mana vecvectēva māsīca.
Es lepojos ar šo radniecību un domāju, ka kaut kas manī ir no Zentas Mauriņas un dižajai esejistei - no manas dzimtas spēka un gudrības. Gēni nozīmē daudz, t.i., vienkāršāk sakot, cilvēks nekad nav atrauts no savas dzimtas, radiem, ģimenes, kas dziļākajā būtībā iespaido cilvēka spriedumu un personības izveidi. Domājot par to, Z. Mauriņas darbos saskatu sev tik tuvas atziņas, it kā no manis paša ņemtas. Ar savu darbu gribu tuvoties viņai, kaut arī viņai pieder vārdi, ka „katrs indivīds ir pirmreizēja, neatminēta mīkla”. Esejas vispilnīgāk atspoguļo šīs izcilās personības attieksmi pret lietām, tādēļ tās ir mana darba pamats.
Kā jau minēju, tuvāk iepazīstot, katrs Zentā Mauriņā saskatīs ko citu, jo dižās personības nekad nav viennozīmīgi vērtējamas - pastāvošās iekārtas, cilvēka zināšanu, rakstura u. c. apsvērumu dēļ, tomēr nevar apstrīdēt, ka mums visiem ir domas par mūžīgajiem jautājumiem un katram ir sava atbilde.…
