Dzīves un nāves problēma filosofijā

„Kādreiz mēģināja dzīvi izprast, vadoties no pasaules. Mēs esam atvērti iespējamībai, ka jēga un nozīme vispirms rodas cilvēkā un viņa vēsturē.” Tā par dzīvi izteicās filozofs V.Diltejs. „Dzīves filozofija” veidojās 19. gadsimta otrajā pusē un savu lielāko uzplaukumu sasniedza 19.gs. beigās un 20. gs. sākumā. Šis virziens kā noteicošo izmanto jēdzienu „dzīve”, izsakot ar to kaut kādu universālu kosmiska mēroga norisi, kurā kā organisks elements iekļaujas arī cilvēka dzīve, kas realizējas kā intuitīvi tverams un savdabīgā veidā saprotams dzīvīgs, aktīvs veselums, kurš nav idents ne garam, ne matērijai. Šī jēdziena saturs pilnīgāk atklājas, aplūkojot to saistībā ar tādiem dzīves filozofijai nozīmīgiem jēdzieniem kā: pārdzīvojums, pieredze, dvēseles dzīve, dzīves kopsakars.
Dzīves filozofija atšķiras no klasiskās filozofijas ar to, ka dzīves filozofija cenšas aplūkot pasauli un kultūru laika horizontā , traktēt dzīvi kā procesu. Cilvēku kā izzinošu subjektu tā saista ar noteiktu laiku un vietu., ietver sevī vēsturiski radušos nozīmju kopumu, jēgu, kurā mīt cilvēks.…