Teātris ir neatņemama kultūras daļa. Tāpat arī dramaturģija ir neatņemama literatūras daļa. Lai arī nevaram sūdzēties par izrāžu trūkumiem Latvijas teātros, aktuāls ir jautājums – ko uzvest uz skatuves un ko nē. Tāpat arī par problēmu tiek uzskatīts latviešu autoru oriģināldarbu retā parādīšanās uz teātru skatuvēm.
Jau kopš bērnības regulāri esmu apmeklējusi teātrus. Katra izrāde man vienmēr ir bijis liels notikums, piedzīvojums, kas izraisa pārdomas. Man svarīgi ir izteikt savu viedokli par redzēto, analizēt un mēģināt saprast dziļāko autora un režisora vēstījumu. Tieši tāpēc izvēlējos savu kursa darbu saistīt ar teātri un dramaturģiju Latvijā.
Varētu teikt, ka pēdējie gadi latviešu teātrī ir pagājuši Māras Zālītes zīmē. Neviens cits latviešu autors nevar lepoties ar to, ka visas viņa lugas un visi libreti ir piedzīvojuši savu zvaigžņu stundu uz lielās skatuves. Māras Zālītes personībai ir īpaša vieta latviešu kultūrā. Viņa valdzina ar savu patriotismu, cēlo tautas identitātes apziņu, rūpēm par kultūru un valodu. Viņai rūp tautas liktenis, un šīs savas rūpes un raizes viņa izsaka savos darbos.
Savā darbā vairāk pievērsīšos Māras Zālītes lugām un libretiem, kuri tapuši pēc kādu citu darbu motīviem, īpaši izceļot lugu “Pērs Gints nav mājās”, kas tapusi pēc Henrika Ibsena lugas “Pērs Gints” motīviem.
Par Māru Zālīti, kā arī par Henriku Ibsenu ir rakstīts daudz, viņu darbi ir analizēti neskaitāmas reizes. Mana kursa darba uzdevums ir saskatīt kopīgo un atšķirīgo 19. gadsimta Ibsena Pērā un mūsdienu Māras Zālītes Pērā. Vēlos salīdzināt oriģināldarbu ar tā interpretējumu. Darba mērķis ir noskaidrot, kāpēc Māra Zālīte cenšas Pēru Gintu deheroizēt un vai viņai tas izdodas. Interesanti man šķiet arī izpētīt Pēra Ginta tēla attīstību Latvijā, tā sasaisti ar latviešu kultūru. Tāpat interesanti man liekas salīdzināt Māras Zālītes lugu ar tās interpretāciju Dailes teātrī Mihaila Gruzdova režijā.…
