1857. gadā fotogrāfijas tika izstādītas kādā izstādē Mančestrā, kura tika veltīta tēlotājmākslai un lietišķajai mākslai. Pēc dažiem gadiem kritiķi sarosījās un apgalvoja, ka fotogrāfiju nevajadzētu izstādīt kopā ar tādu mākslu kā glezniecība un tēlniecība, bet gan mehānisma sadaļā. Man sevišķi patīk viena no fotogrāfu atbildēm uz šo kritiku – kamera ir tāda pati kā ota – tā ir viens no priekšmetiem, kurš rada mākslu. Tehniski fotogrāfija ir cēlusies no objekta ķīmiskas parādīšanās. Bet arī krāsa, ar kuru glezno gleznotājs, ir ķīmisks sajaukums. Tātad, šie abi mākslas veidi ir līdzvērtīgi. Mūsdienās fotogrāfijas bez liekas domāšanas tiek izstādītas fotoizstādēs, cilvēki tās dodas apskatīt un tajā brīdī nemaz nedomā, vai tā ir vai nav īsta māksla. Arī ejot uz bibliotēku, grāmatas par fotogrāfiju es atradu tieši mākslas nodaļā, nevis tehnikas.
Mūsdienās jebkurš var kļūt par fotogrāfu, iegādāties kameru, iziet speciālus kursus, bet, man šķiet, ja ir talants, ne vienmēr ir nepieciešama speciāla tehnika, var iztikt arī ar atrašanos pareizajā vietā, pareizajā laikā, lai radītu mākslas darbu. Man šķiet, ar tehnoloģijām un tehniku cilvēkiem vairāk saistās tādas lietas, kā mašīnas, ledusskapji, datori. Fotogrāfija šķiet kaut kas smalks, vērtīgs (ne naudas ziņā), paliekošs. Jā, iespējams, ka senāk, kad kameras bija lielas, masīvas, grūti pārvietojamas, cilvēkiem varēja šķist, ka fotografēšanā no mākslas ne tuvu nav tik daudz, cik no tehnikas, bet mūsdienās, pateicoties daudzajām kameru iespējām, fotogrāfiju apstrādāšanas iespējām, fotogrāfiju noteikti var uzskatīt par mākslu.
…
