Senās Indijas teritorija aizņēma Indostānas pussalu un Indas Gangas baseinus.
Visauglīgākā bija Indas un Gangas baseinu sanešu zemes, kā arī
daudzu citu upju ielejas. Turpretim Dekānas plakankalne dabas apstākļu dēļ ne visur bija piemērota saimniekošanai
Indijas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija neviendabīgs. Par Indas ielejas senākās kultūras, kas pastāvēja 3. gt. vidū-2. gt. pirmajā pusē p. m. ē., veidotājiem zinātnieki uzskata senos pamatiedzīvotājus – zema auguma tumšādainus cilvēkus. Šīs tautas pēcteči ir dravīdi, kas vēl šodien dzīvo Dienvidindijas apgabalos.
Viņi bija Senās Indijas augstākās civilizācijas rādītāji, taču vajadzēja paiet vairākiem gadsimtiem, pirms viņi kļuva par augstas civilizācijas tautu. Laika gaitā Indas ielejā ienāca vēl citas etniskas grupas, to vidū gan augstas kultūras tautas, piemēram, persieši un grieķi, gan klejotāji – saki, mongoļu un tjurku ciltis. Indieši ienākušie ārieši saglabāja stingri organizētu kopienu, kas bija nepieciešama, lai veiktu kolektīvo darbu – mūžamežu un džungļu nolīšanu, irigācijas darbus, cīņu pret plēsīgiem zvēriem.
6. gadsimtā p.m.ē. piedzima karaļvalsts Magadā. Vēlākās šo reģionu pārvaldošās impērijas un karaļvalstis, sākot ar persiešu Ahemenīdu impēriju ap 543. gadā p.m.ē. līdz Aleksandram Lielajam 326. gadā pirms mūsu ēras, bagātināja tā kultūru. Indijas-Grieķijas karaļvalsts, ko 184. gadā pirms mūsu ēras izveidoja Demetrijs no Baktrijas, ietvēra Gandaru un Pendžābu; tā savu lielāko uzplaukumu sasniedza Menandera laikā, liekot pamatus grieķu-budistu periodam, ar tirdzniecības un kultūras attīstību. Vislielāko varenību Maurju
Gan dabas vide, gan sabiedriskās attiecības ietekmējušas garīgās kultūras pamatus un sapilgti atspoguļojas gan reliģiski filozofiskajos uzskatos, gan literatūras un mākslas formās.
Savdabīga un interesanta ir Senās Indijas kultūra, kas mūs arvien nebeidz pārsteigt ar savu krāšņumu, neparastumu un greznumu, kā arī attieksmi pret cilvēku, reliģiju, senatni. Indijā ir sastopami daudzi kultūras līmeņi, valodas (pārstāvētas apmēram piecas valodu saimes), tautības, tomēr reliģijas ir bijis vienojošais spēks Indijas kultūrā. 7. - 6. gs. p.m.ē. sākās svarīgas pārmaiņas Indijas kultūrā, jo tajā laikā veidojās reliģiski filozofiskās sistēmas, kas noteica tālāko Āzijas civilizāciju attīstību
