Veronika Strēlerte "Žēlastības gadi"

Piemēram, vārsmā „Arvienu skopāka top dvēseles maize”, no dzejoļa „Nabadzība”, liriskais „Es” uzsver, cik šī drausmīgā situācija, kas bija jāpiedzīvo teju vai visiem cilvēkiem, kuru valstis cieta no kara, iznīcināja cilvēkam vienīgo dzīves jēgu- laimi. Šis dzejolis nav par pārtiku, bet par labsajūtu, emocijām, jūtām.
Pēdējā nodaļa, manuprāt, lieliski nobeidz šī dzejoļu krājuma pēdējās lapaspuses. Dzejoļos „Elementi” tiek aprakstīta cilvēku likteņu, ikdienas ciešā saikne ar gaisu, uguni, ūdeni, arī ar zemi. Pēdējais dzejolis, pretstatu pilns, šajā krājumā („Miega kuģis”) pārsteidz ar lirisko domu: it kā bezrūpīgs („Ak, es iekāpju tajā bez bēdām,/ Kaut nezinu, kurp tas dosies,/ Es šķiros it kā uz mirkli,/ Kaut nezinu, kad būšu mājās”), bet patiesībā- ironijas pārpilns. It kā pacilāti pauž prieku par došanos prom („Aizbraukt un neatgriezties-/ Mūžīgais aicinājums!”), bet beigu beigās- pat naktī, domās un sapņos, redzēsi to, no kā šķīries, no kā atteicies: „Bet tumsa ir karsta un dzīva,/ Pilna tēliem, krāsām un čukstiem,/ Un dziļi lejā mašīnas dun,/ Lēni un ritmiski dun”.
Patiesībā, es biju ļoti pārsteigta par šo dzejoļu izlasi. Sākotnēji likās, ka tas būs vienkāršs, arī domās sākotnēji Veroniku Strēlerti novērtēju par zemu, bet, izlasot krājumu „Žēlastības gadi” no paša sākuma līdz pašām beigām, aptveru to, cik lielisks, vienreizējs, oriģināls ir Veronikas Strēlertes talants. Apbrīnojams valodas pielietojums. Paldies Veronikai Strēlertei par tik skaistu dāvanu mums, lasītājiem!
…