Viduslaiku mūzika Rietumeiropā veidojās laika posmā no 4. līdz 13. gadsimtam, kuras galvenie attīstības centri bija baznīcas un klosteri, kur attīstījās garīgā mūzika. Senākie baznīcas dziedājumi bija ambroziāniskās himnas, kas saistāmas ar 4.gs. dzīvojošo Milānas bīskapa Ambrozija (333 vai 340-397) daiļradi. Baznīcu dziedājumos vērojami aizguvumi no Austrumu zemju melodijām, kā arī to atdarinājumiem un pārveidojumiem. 7.gs. tika pabeigta visu baznīcas dziedājumu kodifikācija un izveidota gregoriskās dziedāšanas jeb gregorisko korāļu sistēma. Tajās ietilpa latīņu tekstiem dziedamās dziesmas, kas bija vienbalsīgas. No šiem dziedājumiem izveidojās katoļu mūzikas galvenā forma – mesa – ciklisks vokāls vai vokāli instrumentāls skaņdarbs, ko praksē papildināja melodiskie elementi – jubilācijas, tropas un sekvences. Agrīnās divbalsības un vairākbalsības veidi radās 10. un 11. gs. Anglijā, bet 12. gs. Francijā un pēc tam citās Rietumeiropas zemēs. Par vienu no izplatītākajiem mūzikas žanriem kļuva daudzbalsīga vokālā mūzika.
Laicīgo mūziku pārstāvēja bardi, skaldi un citi dziedoņi, kas izpildīja episkas teiksmas augstmaņu namos, bet 10.gs. izglītotās bruņniecības vidē izveidojās amatieriskās un pus profesionālās muzicēšanas formas Trubadūri Provansā, truvēri Ziemeļfrancijā un minnezingeri Vācijā bija gan dzejnieki, gan melodiju autori un izpildītāji. …
