1. jautājums Ētikas vispārīgs raksturojums
Ētika (gr. val. „tikums”, „raksturs”, „paradums”, „paraža”) ir morāles un tikumības teorija.
Ētikā sakopotās zināšanas un apcere ir būtiska dzīves kultūras sastāvdaļa. Ētika palīdz izkopt un bagātināt cilvēka personību un dzīvi. Ētika piedāvā morālu pamatsaistību apzināšanos, norāda uz profesionālās darbības morāliem aspektiem, kuri atklājas interešu konfliktos, lēmumu pieņemšanā, attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem.
*Ētikas uzdevums – piedāvāt cilvēkam tikumības normas, sekmēt apgūtā apzināšanos, izvērtēšanu, dot cilvēkam impulsus šo normu piepildīšanai un raudzīties, ciktāl cilvēks šīs normas piepilda savos vārdos, darbos un domās.
2. jautājums Kā dažādos laikmetos tiek izprasta ētika?
Kopš seno grieķu – Sokrata, Platona, Aristoteļa – laikmeta ētika filozofiski apcer labo un ļauno, tādus tikumus kā taisnīgums, vīrišķība, savaldība (mērenība), gudrība, apcer dzīves jēgu un mērķi un citas ar cilvēka kvalitāti saistītas parādības.
Renesanses laikā ētiku sauca par dzīves zinātni. Tās uzdevums bija izcelt cilvēka diženumu un spēju sevi vadīt un veidot.
20.gs. postmodernisms ētiku skaidro kā dzīves mākslas jēdzienu, lai pievērstu uzmanību apzināti vadītai dzīvei, ko var radīt līdzīgi mākslas darbam, paplašinot dzīves pieredzi un radošas baudas.
21.gs. ētika blakus klasiskiem, ar morāles vērtībām un normām saistītiem jautājumiem (normatīvā ētika) nodarbojas ar morālo jēdzienu (labais un ļaunais, taisnīgums, tikums u.c.) analīzi (metētika), ar ētikas vēstures pētījumiem, kā arī izstrādā profesionālās ētikas kodeksu (ārsta, skolotāja, psihologa u.c. ētika).…
