Ar 2002.gada 1. jūniju stājās spēkā jaunais Darba likums. Darba likums nomaina Latvijas Darba likumu kodeksu, kas bija pieņemts 1972. gada 14.aprīlī.
Pieņemot šo Darba likumu, likumdevēja galvenais mērķis ir - sabalansēt sabiedrības sociālo partneru - darba devēju un darba ņēmēju ( darbinieku ) tiesības un pienākumus, pilnveidot darba tiesisko regulējumu atbilstoši ratificēto Starptautiskās Darba organizācijas koncepciju un Eiropas Savienības direktīvu minimālajām prasībām darba tiesību jomā.
Latvijas spēkā esošo darba tiesību normu kopums, ja to pielietotu ar Rietumu tiesību metodoloģijas palīdzību, jau pašlaik lielā mērā - lai gan ne pilnīgi - spētu nodrošināt cilvēktiesību un tiesiskas valsts principu realizāciju iestāžu un tiesu ikdienas praksē. Taču tas iespējams tikai tad, ja tiesību pielietotāji - ierēdņi un tiesneši - apgūtu attiecīgu kvalifikāciju.
Darba tiesības ir ļoti svarīga, patstāvīga tiesību nozare, kas galvenokārt aizstāv darba ņēmēju intereses un regulē darba tiesiskās attiecības. Šī tiesību nozare garantē visām fiziskām personām vienādas tiesības un pienākumus darba attiecībās, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās pārliecības, nacionālās piederības, sociālā un mantiskā stāvokļa. Tomēr, mūsdienās bieži vien daudzi darbinieki nezina savas tiesības, un tādēļ darba devēji viņus nelikumīgi izmanto.
Darba mērķis ir izskatīt jautājumus par darba līguma lauzšanas gadījumiem un gadījumiem par darba līguma termiņa notecējumu. Jautājumi par darba līguma lauzšanu un darba līguma termiņa notecējumu ir izklāstīti Darba Likumā.
Individuālās darbā pieņemšanas attiecības tiek noformētas juridiski, darba līguma izskatā, kurus lielākais vairums darbinieku, kā jau tika atzīmēts, noslēdz bez starpnieku palīdzības, tiešā kontaktu ceļā ar darba devēju.
Rietumos darba līgums juridiskajā teorijā, parasti tiek izskatīts kā centrālais jēdziens, galvenais darba tiesību institūts, saimnieciskā vara, darba alga, darba laiks, darba pārtraukumi, un pat daļēji darba aizsardzība. Šie jautājumi parasti tiek traktēti konceptuālā plānā tiesību un darba līguma pušu pienākumu kontekstā.
Beļģijā, Portugālē, Somijā 60.- 70. gados tika pieņemti likumi par darba līgumiem1.
Darba līguma izskatīšana Rietumu valstu literatūrā ietver sevī šādu jautājumu atspoguļošanu: būtība, subjekti, saturs, forma, darba līgumu dažādība, kā arī pušu savstarpējo attiecību analīze sākot no tikšanās brīža un kontaktiem darba tirgū, šo attiecību sākums starp tiem un līdz šo attiecību pārtraukšanai (darba līguma dinamika).
Darba līguma jēga ir tajā apstāklī, ka darbinieks uzņemas strādāt noteiktam darba devējam apmaiņā pret darba algu.
Tiek apstiprināts, ka perspektīvā darba līgums transformēsies darba un apmācības līgumā, pie kam abi šie elementi būs nesaraujami un savienoti.
Tiek atzīmētas galvenās darba līguma pazīmes: brīvprātība, atlīdzība, pušu vienlīdzība.…
