Tas ir starptautisko tiesību apakšnozare, kuru regulē
1) paražas(tie regulē līgumu noslēgšanu, izstrādi)
2) 1969.gada Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām. “Vīnes konvencijā izklāstītas normas, kuras skar līgumu izbeigšanos līgumsaistību pārkāpšanas dēļ ( pret tām netika balsots) daudzos gadījumos var tikt skatītas no esošo paražu tiesības, kuras regulē šo jautājumu, kodifikāciju” ICJ Reports (1877(?) p. 16, 17.
It jautājumi, kurus Vīnes konvencija neregulē- tas ir līgumattiecības valsts tiesību pēctecības gadījumā, kara darbības ietekme uz līgumtiesībām, un pārēji jautājumi.
3) 1986.gada Vīnes konvencija Par līgumiem starp valstīm un starptautiskajām organizācijām vai par tiesībām starptautisko organizāciju starpā. Šī konvencija nav spēkā, jo to nav ratificējusi nepieciešamais valstu skaits. Tas ir daudzu paražu tiesību apkopojums. Bet tas nav tikai paražu tiesību dokuments, tur arī procesuālā rakstura normas. Tikai atsevišķām normām ir paražu raksturs.
Līgumu noslēgšana
1. Forma:
rakstveida(Vīnes konvencija attiecas tikai uz rakstveida formu
mutvārdu (džentelmenu vienošanas). Tāds pats spēks, ka rakstveida līgumiem.
2. Pilnvaras un parakstīšana
Valsts galva, valdības galva, ārlietu resora vadītājs (1969.g.Vīnes konvencija noteic ka šis personas var valsts vārdā parakstīt (noslēgt) līgumu bez papildus pilnvarojuma); ja starptautisku līgumu paraksta kāda cita persona tad tai jābūt speciāli pilnvarotai -īpaši pilnvarotas personas.
3. Līguma izstrādes process beidzas ar parafēšanu vai parakstīšanu ad referendum (līdz turpmākai piekrišanai). Tas ir valsts ekspertu apliecinājums, ka darbs pie konkrēta līguma teksta ir pabeigts un ka šī līguma teksts ir autentisks.…
