E.Ādamsona noveles "Gājiens ar lopiem" analīze

1.Virsraksts
Kad kalpone Dārta paziņo, ka veco saimnieci ir ķērusi trieka, studente vēlas aiziet pēc iespējas tālāk no saimniecības, jo jūt, ka citi mājas iemītnieki viņu aprunā, uzskata par vainīgu. Arī saimnieks neko nebija teicis studentes aizstāvībai. Būdama nogurusi un apjukusi, viņa vēlas taisīt pašnāvību un, kad cilpa jau ir ap kaklu, studenti pārsteidz govis un aitas:
„Un tad visapkārt sāk rībēt varenas bazūnes un jautras taures.(..) Nu es redzu, ka tās nav bazūnes, bet govis, kas mauj, un tās nav taures, bet aitas, kas blēj. (..) Sirds smagi kaļ. Ātri noņemu cilpu no kakla.”
Šo lopu dēļ studente atgriezās reālajā dzīvē:
„Divas nedēļas esmu skatījusi tikai karstu tumsu. Nu es ieraugu cilvēkus, dzīvniekus, kokus un augus.”
Viņa dodas mājās pie saimieka, un lopi viņu sargā. Studente ir droša, pārliecināta un mērķtiecīga, pat tad, kad mazā meitenīte viņu atdarina, un pārējie nicinoši smejas. Bet saimnieks piebiedrojas gājienam ar lopiem, studente ir laimīga:
„Es iekrītu viņa rokās. Viņš mani pieņem. Mums neviens vairs nekā nevar padarīt, jo govis sastājas ap mums kā neveikli, bet liela miera pilni herubi1.” …