Termins feminisms radās 19. gadsimtā kā apzīmējums sieviešu līdztiesības idejām. Atskatoties vēsturē no mūsdienu perspektīvas, jāatzīst, ka idejas, ko šodien dēvē par feminismu, sāka izplatīties jau renesansē. Tajā laikā Kristīna de Pizana, Korn,elius Agripa un citas sāka aprakstīt sabiedrības attieksmi pret sievieti. 18. gadsimta Lielās franču revolūcijas pasludinātā cilvēka un pilsoņa tiesību deklerācija faktiski bija vīriešu tiesību deklerācija. Tāpēc Olimpija de Guža vienlaikus formulēja arī sievietes un pilsones tiesību deklerāciju, prasot sievietei vēlēšanu tiesības, kā arī tiesības ieņemt valsts amatus. Olimpija tika sodīta ar nāvi. Cīņa par sieviešu tiesībām atsākās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā – sufražisma kustībā (sieviešu cīņā par vēlēšanu tiesībām), demokrātiskajā sieviešu kustībā u.c. Divdesmitā gadsimta gaitā sieviešu cīņa papildinās ar „melno atbrīvošānos”, ar 60. gadu liberālo ģimenes politisko kritiku, ar akcijām pret sievietes pazemošanu pornogrāfijā, tā top par uzstāšanos pret ekoloģisko iznīcību utt. Šo kustību galvenā ievirze ir prasība pēc sievietes līdztiesības sabiedrībā, un to uzskata par feminisma pirmo vilni. Feminisma pirmais vilnis rakstniecībā sākas ar Olivu Šraineri (Olive Schreiner, 1855 – 1920), kuras apcere „Sieviete un darbs” iznāk 1911. gadā. To turpina Virdžīnija Vulfa darbā „Sevis pašas telpa” (1929) un vairākas citas rakstnieces, veidojot sieviets jauno politisko identitāti un sabiedrisko emancipāciju. Sieviete tiek parādīta, ka objetkts un sociālo atziņu upuris, debešu priekšplānā izvirzot sieviešu labklājības jautājumus un sociāli politiskās intereses.
