Glezniecība
Kā gleznotājs viņš bija ekspresionists, viņš centās deformēt redzamību un kāpināt krāsainību savos darbos. Tas redzams viņa darbā „Pašportrets” (1932), kur mākslinieks parādās kails un izstīdzējis, ar sarkanu šalli pāri plecam un monokli acīs.
K. Padega tematika ir visai plaša. Viņš glezno un zīmē portretus, pašportretus, hipodroma ainas, literārus tēlus un eksotisku austrumu motīvus izsmalcinātā manierē, jo K. Padegu valdzināja Japānas motīvi.
Īpašu vietu ieņem pretkara tematika, ko, tāpat kā lielāko savas daiļrades daļu, mākslinieks risina groteskā ievirzē. Kā darbā „Madonna ar ložmetēju” (1932).
Viņa darbu galvenais varonis ir modernās lielpilsētas saplosītais cilvēks. Jo arī pašu K. Padegu skārusi šī deģenerējošā vide.
Asus pretstatus K. Padegs mīl lietot arī krāsu laukumu un gaismēnu attiecībās, un tas viņa glezniecību, neraugoties uz brīvo, temperamentīgo manieri, zināmā mērā jau tuvina grafikai.
Grafika
Starp V. Purvīša darbnīcu beigušajiem ir arī tādi, kuru daiļradē glezniecību ar laiku sāka nomainīt grafika, kam viņu radošajā mantojumā bija lielāka nozīme. Tas attiecināms arī uz K. Padegu.
Atšķirībā no laikabiedriem, K. Padegs savos darbos rāda nevis harmonisko un pozitīvo, bet gan dzīves negatīvās puses, it īpaši – traģisko. Tā ir apzināta daiļrades virzība un, iespējams, saistīta ar paša mākslinieka izjūtām, jo viņš apzinājās sava likteņa nolemtību, kuras cēlonis bija plaušu tuberkuloze.
K. Padega jaunrade izcēlās ar īpašu savdabību tematikā un tēlu traktējumā. Grafikā viņš pazīstams ar tušas zīmējumiem.
…
