Latvijas un Dānijas mājsaimniecības

Latvijā visu šo laiku ir bijusi nevienlīdzīga darba algas samaksa. Rīgā un Rīgas rajonā algas bijušas augstākas nekā ārpus Rīgas rajona, lai gan darba pienākumi un ieņemamais amats ir pilnīgi vienādi ( piem. Valsts ierēdņi, skolotāji u.c. profesijas pārstāvji). Ne tikai salīdzinājumā ar Rīgu, bet arī ja salīdzina Latvijas novadu vadītāju algas – tās krasi atšķiras katrā novadā, lai gan pienākumi ir vienādi. Šeit atspoguļojas tas, ka Latvijas valstī nav vienotas sistēmas par atalgojumu un darba novērtēšanu. Tāpat Latvijā liela nesakārtotība ir sektorā, kur darbinieki saņem minimālo algu, vai pat vēl zemāk. Latvijā 2009.gadā minimālā darba alga ir 180 lati, bet minimālā stundas tarifa likme – 2009. gadā 1,083 lati ko nosaka Ministru kabinets.[3] Darba devējam ir pienākums izmaksāt minimālo algu par padarīto tiem darbiniekiem, kuri nostrādājuši visas mēnesī noteiktās darba stundas un kuriem darba algu par padarīto darbu rēķina pēc minimālās stundas tarifa likmes. Ļoti daudzos uzņēmumos šis likuma punkts netiek ievērots, darba devēji slēdz neatbilstošus līgumus. Reāli darbinieks strādā pilnu slodzi vai pat virsstundas, bet līgums noslēgts uz pusslodzi. Līdz ar to nemaksā nodokļus valstij, tādējādi graujot Latviju arvien zemāk un zemāk. …