Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas "Aija" otrā daļa "Atbalss". Aijas tēla analīze

„Bet klausies vien, uzreiz tu dzirdi to pašu skaņu, ko priekš daudziem gadiem kādreiz dzirdēji, un tava sirds atsaucas gluži tikpat stipri kā toreiz. Tad tu redzi, ka šī skaņa ir priekš tevis vienīgā. Man pat šķiet, ka šāda atsaukšanās var notikt pat pēc gadu tūkstošiem..”
Šī atbalsošanās ir kā sirds balss vai atbalss. Kā dzirkstelīte. Atbalss nav kas pilnīgs, tā nav īsta mīlestība. Tas ir kaut kas, kas atskan tālumā. Savukārt ir balss, kas ir pārāka, un kuru var atdarināt, pēc kuras var tiekties. Balss ir tas, ko mīl. Aija ir balss, savukārt Jānis ir atbalss, kas to atbalso. Un Ieva atbalso Jāni jeb atbalsi. Starp divām atbalsīm nekas nevar veidoties, jo atbalss neatbalso atbalsi, tā var tikai atbalsot balsi. Tāpēc starp Ievu un Jāni nekas nevar būt- Jānis nav balss un Jānis nemīl Ievu. Bet Jānis mīl balsi jeb Aiju, tā ir viņa sirdī. Un to mīlēt var. Lai arī cik sāpīgi tas būtu, bet Jānis mīl Aiju. Un Aijas atbalss būs vienmēr viņa sirdī.



…