Eiropas valstu reģionālās politikas attīstībai ir vairākus desmitus gadus sena vēsture, ko noteikuši gan dažādi vēsturiskie apstākļi, gan tradīcijas. Taču pašas reģionālās ekonomiskās atšķirības ir pastāvējušās jau stipri agrāk (jau pirms 18.gs.), kad attīstība pamatā bija atkarīga no reģionā valdošā klimata un dabas resursiem. Izteiktu nevienlīdzību ekonomiskajā attīstībā, Eiropas valstis ( vispirms Lielbritānija, vēlāk arī pārējās ) piedzīvoja līdz ar Eiropas industrializāciju. Ražotnes koncentrējās vai nu lielās rūpnīcās tajos reģionos, kuros bija plaša izejmateriālu pieejamība, vai nu galvaspilsētās un lielpilsētās, kurās bija izvietojies noieta tirgus. Taču tā laika skatījumā tā nebūt nebija problēma, jo darbaspēka plūsma uz industriāli attīstītajiem reģioniem bija drīzāk nepieciešamība un likumsakarība, kas valsts kopējo ekonomiku tikai stiprinātu. Šī nostāja valstīm krasi mainījās pēc Otrā Pasaules kara, jo rezultātā līdz šim jau tā vājie perifēriju reģioni bija kļuvuši vēl vājāki. Attiecīgi valstīm bija jāsāk domāt par to, kā izlīdzināt šo ģeogrāfiskās situācijas radīto nevienlīdzību. Šim mērķim un arī nodarbinātības veicināšanai mazāk attīstītajos reģionos, tika radītas reģionālās politikas. Reģionālās attīstības politikas veidošanos pamatā nosaka sekojoši apstākļi:
1)kultūrvēsturiskie apstākļi – kādas etniskās grupas, kādas nācijas ir apdzīvojušas teritoriju;
2)klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi – piemēram, Vācijas, Austrijas kalnu apvidi; Skandināvijas valstu arktiskie apgabali; piejūras apgabali u.tml;
3)nodarbinātība – piemēram, industriālie reģioni Lielbritānijā, vīnogu audzēšanas reģioni Francijā u.tml.…
