Eseja par Frīdriha Daniela Ernsta Šleiermahera tekstu

„Katra ielūkošanās pēc savas dabas ir saistīta ar kādu izjūtu. Ielūkošanās bez izjūtas nav nekas un tai nevar būt nedz īsta sākuma, nedz īsta spēka; izjūta bez ielūkošanās arī nav nekas.”
Te varētu minēt, pēc manām domām, sirdsapziņas izmeklēšanu, jo tā ir iekšējā balss, kas mudina darīt labu un izvairīties no ļauna; izjūta, ar ko atšķiram labu no ļauna. Sirdsapziņas dziļumos cilvēks atklāj likumu, kuru viņš pats nav izdevis, taču kuram jāklausa. Tā ir balss, kas mudina mīlēt, darīt labu un vairīties no ļauna. Kad nepieciešams, sirdsapziņas balss ieskanas pavisam skaidri: to dari, to nedari. Sirdsapziņa ir svētnīca, kur cilvēks ir vienatnē ar Dievu, kur dzird viņa balsi, un tas ir noslēpumains acumirklis, kad izjūta un tās priekšmets savā ziņā ieplūduši viens otrā un kļuvuši par vienu. „Tas ir gaistošs un caurspīdīgs kā pirmā smarža, ko rīta rasa uzvēsmo puķēm, kad tās pamodušās,” saka autors.
„Šis acumirklis ir reliģijas augstākais zieds, tā ir piedzimšanas stunda visam dzīvajam reliģijā.”
Reliģija pēta cilvēku attiecības ar dievišķo, palīdz atklāt nāves noslēpumus, ietekmē katru cilvēku sociālās dzīves aspektu, tiecas atklāt pasaules un cilvēces pastāvēšanas jēgu, tā dod savu vērtējumu laikam, cilvēka dabai un liktenim. Cilvēki vienmēr atradīs iespēju pielāgot savu ticību mūsdienu dzīves prasībām. Tā arī dod cilvēkiem nākotnes cerību un mierina tos izmisuma brīžos, mudina nodarboties ar labdarību, iedvesmo radīt mākslas darbus un veicina sabiedriskās dzīves attīstību.
…