Ir gadījumi, kad vecāki negrib vai nevar samierināties ar bērna veselības problēmām. Tās ir situācijas, kas saistītas ar bērna psihisko veselību, atkarības izraisošo vielu lietošanu (alkohols, nikotīns, narkotikas u. c.) un datoratkarību, kā arī citos gadījumos, tādējādi bērna dzīvi pakļaujot vēl nopietnākiem apdraudējumiem, jo atsakās apmeklēt ārstus – psihoterapeitus, psihiatrus, narkologus u. c. speciālistus. Ir dzirdēti teicieni no vecākiem: „Mans bērns ir normāls, mans bērns nelieto alkoholu, nesmēķē, nelieto narkotikas, nezog, nemelo” – tātad grib noliegt reālos faktus, kas ir konstatēti ārpus mājām, kā arī ģimenē. Šajās situācijās diemžēl palīdzēt bērnam ir grūti, pat neiespējami. Skolu un bērnudārzu atbalsta personāls ar minēto problēmu sastopos arī ģimenēs, kurās bērniem materiālo problēmu nav, vecāki ir pietiekami, pat labi, izglītoti. Ja vecāki noklusē vai pat melo tādējādi māna sevi un citus, tad problēma iestrēgst vai pat nav risināma. No tādas vecāku rīcības cieš bērns, visa ģimene. Priecājos par vecākiem, kuri adekvāti risina nelabvēlīgo situāciju, kurā nonācis viņu bērns, t. i., atklāti runā ar bērnu, savlaicīgi meklē palīdzību atbalstu ārpus ģimenes, spēj saistīt bērna problēmu ar notikumiem, attiecībām ģimenē, spēj ieraudzīt savas kļūdas, nevainojot ne sevi, ne citus. Tādas rīcības rezultātā bērna problēmai labvēlīgs risinājums nāk pašsaprotami, mierīgi, tiek pieņemti lēmumi, darbības virzieni, kas veicina bērnam labvēlīga risinājuma attīstību.
Visi vecāki rīkojas savu spēju robežās, tā, ka to attiecīgajā brīdī var, prot. Iespējams tikai, ka par maz izmanto mūsdienu plašās iespējas iegūt informāciju par bērnu attīstības īpatnībām, norisi, audzināšanu mūsdienu apstākļos, kuri atšķiras no tā laika, kad viņi – vecāki – veidojās kā personības. Iespējamas, ka par maz novērtē sava – vecāku – parauga ietekmi uz bērna attīstību, par kuru var uzzināt visos plašsaziņas veidos. Sen ir zināms teiciens „Bērni ir vecāku spogulis”. Tikai vai mēs to attiecinām uz sevi un tieši pašlaik? Domājot par vecāku parauga lielo ietekmi uz bērnu, atcerējos kāda vācu doktora, profesora (diemžēl uzvārdu neatceros) teikto pirms vairākiem gadiem kādā seminārā: „Esmu atbraucis, lai pateiktu tikai dažus teikumus. Mātes loma bērna dzīvē un attīstībā ir milzīga, pat nenovērtējama. Ģimene, īpaši māte, ir laimīgas, drošas, veselīgas bērna attīstības avots.” To pateicis, viņš paklanījās auditorijai un tā beidza savu uzstāšanos. Spēja ieraudzīt sevi caur sava bērna uzvedību un veselību ir, manuprāt, elastīgi domājošu mūsdienu vecāku iezīme. Ir ļoti liels gandarījums sadarboties ar vecākiem (domāju abpusēji), kuri spēj pieņemt sevi, savas kļūdas, interesējas par mūsdienu, jau 21. gadsimta, bērna audzināšanu, attiecību un ģimenes psiholoģiju, iegūtās atziņas mēģina pielietot savā ģimenē ikdienā, tad bērnam labvēlīgs problēmas risinājums garantēts.
Kas varētu kavēt, traucēt atrast risinājumu atslēgas? Man šķiet, ka tās ir vecāku apzinātas vai neapzinātas bailes ieraudzīt realitāti, pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir.
„Bērna audzināšanas process jāsāk ar sevis audzināšanu, ar Mīlestības telpas radīšanu, kurā bērns varēs harmoniski attīstīties. Tieši vecāki var veidot un viņiem jāveido tāds cilvēks, kas veicinās savas dzimtas, savas tautas, savas Dzimtenes uzplaukumu. Skolas un izglītības sistēmas uzdevums ir veicināt šo procesu.”
…
