Netālu no Lielās grotas atrodas Baha Strūklaka, ko 1560.g. radīja Valerio Čigoli (Valerio Cigoli, 1529-1599)82 . Kozimo Mediči galma punduris ir attēlots kā Bahs, kas jāj uz bruņurupuča. Nelielā strūklaka atstāj visnotaļ grotesku iespaidu- ir uzsvērtas pundura patoloģiskās ķermeņa formas, kuru neparastumu uzsver ķermeņa kailums un bruņurupucis. Skulptūra veidota reālistiska, taču tai redzami pietrūkst dabiskuma un tā atstāj tikai dekoratīvu iespaidu.
Stoldo Lorenci (Stoldo Lorenzi, 1534-1583) darināja Neptūna skulptūru, kas ar savu trejžuburi rada ūdens šaltis miniatūrā klintī - savdabīgs strūklakas traktējums. Neptūna figūra atklāj Lorenci kā Nikolo Tribolo un Džambolonjas sekotāju- tam piemīt Džambolonjas vertikālās ķermeņa proporcijas, Neptūns attēlots straujā kustībā, sasprindzinātu muskulatūru un sejas izteiksmi.
Nobeigums
Pievēršoties Itālijas 16.gadsimta dārza skulptūrām, ir secināms, ka dārzs, pateicoties zināmai nošķirtībai no ārpasaules, ir ļoti piemērota vide sava veida eksperimentiem tēlniecībā, ko apliecina tādi darbi kā Džambolonjas Apenīns Pratolino dārzā vai Sacro Bosco skulpturālais parks Bomarzo. 16. gadsimta mākslas tendences savukārt bija noskaņotas uz fantastisko un neparasto, kopā ar villu nošķirtību radot ļoti labvēlīgus apstākļus neparastas tēlniecības izveidošanai.
Lielākā daļa dārza skulptūru piemēru ir ieturēti vispārpieņemtās klasiskās mākslas „normās”, taču to nozīmīgumu rada meistarīgs plastiskais modelējums un augstvērtīgi mākslinieciskie risinājumi kā Okeāna strūklaka Boboli dārzos. Vispārīgās tendencēs dārzu skulptūras iekļaujas antīkās mitoloģijas sižetos, tēlos un manierisma mākslas vispārējās tendencēs, ar dabu kā fonu piedāvājot ierasto traktēt brīvāk un daudzveidīgāk. Dabas vide neparasti interpretēta Stoldo Lorenci veidotajā Neptūna strūklakā Boboli dārzos vai Dzīvnieku grotā Kastello villas dārzā- skulptūras nav atdalāmas no dabas objekta, kurā tās veidotas, dabas un mākslas mijiedarbība rada manierisma stilistikai atbilstošu rotaļīgu, neparastu atmosfēru.
Tas, ka daudzi skulptūru motīvi un sižeti dažādos dārzos atkārtojas (Parnasa kalni, Herkulesa strūklakas, Upju un Kalnu dievu personifikācijas, utt.), liecina par zināmiem tā laika mākslas kanoniem vai savdabīgām modes tendencēm. Taču formālā ziņā šie motīvi risināti atšķirīgi, tādēļ iepriekšējās nodaļās aprakstītajos piemēros nevar runāt par konkrētu paraugu tiražēšanu vai kopēšanu.
Līdzīgi kā citās pasūtījuma skulptūrās, kas paredzētas, piemēram, uzstādīšanai pilsētu publiskajos laukumos, arī dārzu tēlniecībā svarīga ir tās īpašnieku varenības un bagātības paušana. Īpaši populārs mitoloģiskais tēls šim nolūkam bijis Herkuless, kas iemiesoja pārdabisku fizisko spēku. Kopumā daudzie mitoloģiskie sižeti un alegorijas gan apaļskulptūrās, gan ciļņos norādīja uz villu īpašnieku izglītotību un intelektuālismu, kas joprojām tika saistīti ar klasisko izglītību. Savukārt erotiskā noskaņa, kas piešķirta, piemēram, Venēras strūklakai vai Parisa un Helēnas skulptūrai Boboli dārzu grotās, iezīmē dārzu nošķirto, nedaudz noslēpumaino raksturu.
Apmeklētāju maldināšanai un izjokošanai tika izmantotas ne tikai mehāniskas ierīces, bet arī tēlniecības darbi, piemēram, Protolino dārza Apenīna figūras iekšienē ierīkotās istabas. Šī tehnikas un mākslas mijiedarbība savdabīgi kontrastē ar vizuāli uzsvērto mākslas un dabas saspēli, kopumā turpinot renesansē aizsākto interesi par tehniku, mehāniku un zinātnes izgudrojumiem kā tādiem.
Aplūkotajā periodā izveidojās daudzi dārzu izveides principi, kas attīstīsies un gūs pilnīgāku izpausmi turpmākajos gadsimtos, tajā paša laikā vēl saglabājot daudz ko no renesanses dārzu uzbūves un attieksmes pret dabu. Tas attiecināms arī uz tēlniecības darbiem, kas ir zaudējuši renesanses skaidrību, harmoniskumu, taču vēl nav veidoti barokam raksturīgajās pārmērībās.
…
