Reliģiju veidošanās. Vēsturiskais stāsts

Budisms. Hinduisms. Jūdaisms. Kristietība. Islāms. Hinduismam atšķirībā no pārējām pasaules reliģijām nav neviena pamatlicēja, tam nav ne stingri formulētas mācības, ne organizācijas. Hinduisms tiek proklamēts kā mūžīgā reliģija, un tam raksturīga milzīga daudzveidība, kā arī vienreizēja spēja vēstures gaitā adaptēt arvien jaunas reliģiskas idejas un izpausmes formas. Vārds "hindu" nozīmē indiešu. Hinduisma saknes meklējamas laikā no 1500. gada līdz 1200. gadam priekš Kristus, kad Indas ielejā ieradās t.s. ārieši jeb „dižciltīgie”. Šīs tautas reliģija ir radniecīga citām indoeiropiešu – piemēram, grieķu, romiešu un vikingu – reliģijām, un mēs to iepazīstam no t.s. vēdiskajām himnām (vārds vēda nozīmē zināšanas) , ko priesteri deklamējuši, upurējot daudzajiem dieviem. Arheoloģiskie pētījumi Indas ielejā liecina, ka jau pirms indoeiropiešu ierašanās Indijā pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija, un arī tā ir ietekmējusi hinduisma veidošanos. T.s. vēlākajā vēdiskajā periodā (1000.-500.g.pr.Kristus) notika pagrieziens indiešu reliģiskajā attīstībā. Īpaša nozīme ir upanišadām – vienam no visos laikmetos visvairāk lasītajiem hinduisma tekstiem. Tās ir veidotas kā skolotāja un skolnieka sarunas, un tajās izvirzīta doma par Brahmanu – garīgo pirmspēku, kas ir Visuma pamats, no Brahmana rodas visas dzīvās būtnes, Brahmanā tās dzīvo, un tur tās atgriežas pēc nāves.