Zinību piegādātāju un lietotāju attiecības ar zinībām sāk līdzināties un līdzināsies vēl vairāk preču ražotāju un patērētāju attiecībām ar precēm, tas ir – attiecībām ar vērtību. Zināšanas tiek un tiks ražotas pārdošanai, un tās tiks patērētas, lai padarītu tās par vērtību atkal citā ražošanā – abos gadījumos mērķis ir apmaiņa. Tās vairs nav mērķis pašām sev un zaudē „lietošanas vērtību”. Taču šis aspekts nedrīkst likt aizmirst citu – to papildinošu. Uz zināšanām kā uz ražošanas spēkiem nepieciešamu informācijas preci globālajā sacensībā par varu jau tiek un tiks likta augsta – varbūt visaugstākā – likme. Tāpat kā nacionālās valstis sacentās par kontroli pār teritorijām, pēc tam – par kontroli pār jēlmateriālu un lētu darbaspēku, nav neiedomājami, ka nākotnē tās sacentīsies par kontroli pār informāciju. Tādējādi ir pavērts jauns lauks industriālajām un komerciālajām, kā arī militārajām un politiskajām stratēģijām. Tātad zināšanu dabas izmaiņas var esošajām valsts varas institūcijām likt pārskatīt tiesiskās attiecības ar lielajiem uzņēmumiem un vispārīgākā nozīmē – arī ar pilsonisko sabiedrību.
Lai arī šis Liotāra darbs ir pirmo reizi izdots 1979. gadā, pārsteidz tas cik ļoti precīzi viņš ir aprakstījis laikmeta iezīmes, parādot arī to kā būs nākotnē. Un šķiet, ka viņš savā ziņā darbojies kā pareģis, jo tiešām, lielākā daļa no viņa paustajām idejām, kuras skar zināšanas, īstenojas tagad. Lai arī šķiet, ka 1979. gads nav nemaz tik sen, jāatceras, ka pa šiem 30 gadiem ir noticis ārkārtīgi daudz kas, zinātne ir attīstījusies tik ātri cik pirms tam būtu attīstījusies 100 gados. Tieši tāpēc mani tik ļoti pārsteidz viņa izteikto spriedumu un prognožu sakritība ar realitāti. Izlasot vairākus Liotāra darba fragmentus kārtējo reizi nonāku pie secinājuma, ka filozofiem ne tikai 20. gadsimtā, bet jau pat senajā Grieķijā ir bijusi fenomenāla spēja precīzi paredzēt sabiedrības un pasaules attīstību.
…
