Kristīne Rudzīte raksta, ka : „ekonomiskā globalizācija ir kopējo globalizācijas procesu dzinējspēks” , no kā secinu, ka globalizācijas būtība ir darbību kopums, kā rezultātā, veicinot transporta, komunikācijas, multinacionālo korporāciju veidošanos un tehnoloģijas, ir attīstījies globālais tirgus un kapitāla plūsma. Kaut arī ekonomiskā globalizējusi ir palīdzējusi attīstīties gan valstīm, gan ekonomiskajai situācijai palielinot starptautisko tirdzniecību, pārrobežu investīcijas un finanšu plūsmu, tā ir diezgan nekontrolējama un nevienlīdzīga. Ekonomiskās globalizācijas process dažādos reģionos un valstīs var nest atšķirīgus rezultātus, jo ir cieši saistīta ar sociālo dzīves sfēru, kuras ir ļoti atšķirīgas dažādās valstīs pat reģionos .
Ekonomiskā globalizācija kā process ir sācies apmēram 19. gadsimta beigās jeb 20. gadsimta sākumā, tomēr tā attīstību piebremzēja gan Pirmais pasaules karš, gan Lielā depresija, gan Otrais pasaules karš. 20gs. sākumā, kad bija attīstījušies dzelzceļa satiksme, telefona sakari, radio. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss. sākumā varēja pasūtīt savu rīta tēju pa telefonu, neizkāpjot no gultas. Tas bija pirmais globalizācijas vilnis Tikai 20.gs. septiņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēta Bretonvudas fiksēto valūtas apmaiņas kursu sistēma, sāka straujāk palielināties kapitāla starptautiskā plūsma Vadoties pēc statistikas, pēc 2. pasaules kara ekonomiskā globalizācija „pieņēmās spēkā”, kas skaidrojams ar to, ka valstis bija spiestas veikt starptautiskus darījumus, jo pārsvarā valdīja situācija, ka vienai valstij bija izpostīti labības lauki, savukārt citai kartupeļu. Līdz ar to, lai atgūtos no mokošā kara perioda vajadzēja sadarboties.
