Māra Zālīte

Māra Zālīte (dz. 1952.18.II Krasnojarskā, Krievijā) - dzejniece, dramat­urģe, esejiste, sabiedriska darbiniece. Dzimusi politiski represēto ģimenē. 1956. gadā atgriezās Latvijā un bērnību pavadīja Slampes Kalna Ķivuļos. Beigusi Murjā­ņu sporta internātskolu (1970.gads), LVU Filolozofijas fakultāti Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1975. gads). Strādājusi RS par tehnisko sekretā­ri (1974.-75.gads) un referenti (1975.-79. gads). Vadījusi Rīgas jauno literātu studiju (1980.-82. gads), bijusi dzejas konsultante žūrnālā «Liesma» (1977.-90. gads), žurnālā «Ka­rogs» galvenā redaktore (1989.-2000. gads). Kopš 2000.gada Latvijas Autoru apvienības prezidente. Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (kopš 2002. gada). LZA go­da locekle (1998. gads). Saņē­musi vairākas literāras prēmijas: V. Ma­jakovska (Gruzijā 1982. gadā), A. Upīša (1985.gadā), 0. Vācieša (1989.gadā), Aspazijas (1992.gadā), G. Herdera (Vācijā 1993.gadā). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995.gadā). Pirmā nozīmīgā publikācija - dzejo­lis «Balādīte» žurnālā «Karogs» 1972.gadā (1. nr.). Dzejoļu krājums «Vakar zaļajā zālē» (1977.gadā) un «Rīt varbūt» (1979.gads) atklāts 70. gadu jaunatnes koptēls ar tai raksturīgu dzīvesveidu un proble­mātiku. Šīs dzejas liriskais «es» atspo­guļo sabiedrībā valdošās nihilisma un atsve­šinātības tendences. Vadmotīvs - per­sonības veidošanās problēmas, dzīves jēgas meklējumi. Indivīda un sabiedrības vērtību kritēriji - ētiskais progress, garīgums, radoša aktivitāte. Saturiski un intonatīvi daudzveidīgajā krājumā «Nav vārdam vietas» (1985.gadā) parādību konkrētais tēlojums saistīts ar filozofiskiem vispārinājumiem. Dzejnieces personī­ba visspēcīgāk atklājas simboliskajā Mātes - dzīves sakārtotājas un har­monizētajās tēlojumā, dziļajā piederī­bas apziņā savai zemei un tautai. Tau­tas likteņtēma vismonolītāk skan krājumā «Debesis, debesis» (1988.gads) - dziļa traģisma piesātinātajā dzejā par gad­simtu verdzībā pazemotās latviešu tautas postu un sāpēm, tās brīvības alkām un cerībām. Dramatiskām kolīzijām bagātā 90. gadu pieredze koncentrēta krājumā «Apkārtne» (1997.gads). Apkārtnes tēlā ietvertā cilvēka un viņa laika problēma atklājas asos kontrastos starp brīvības apziņu un haosu, cerī­bām un to zudumu, atmodas laika ideālu gaišumu un garīgu depresiju. Zālītes dzejai raksturīga intonatīva daudz­veidība, formai - konkrēta tēlainība, tautas valodā sakņota izteiksmes vien­kāršība un dabiskums. Izd. dzejoļu krāj. bērniem «Deviņpuikuspēks» (1985), izlases skolu vajadzībām «Vai tu vēl turies?» (1993.gads), «Dzejas izla­se» (1997.gads). Komponētā dzeja apko­pota krāj. «Dziedināšana» (1996.gads). 80. gados Zālīte pievērsās dramaturģi­jai. Tajā risināti globāli jautājumi, sintezēti vienlaikus darbojošies aktuālie un pārlaicīgie motīvi. Arhetipālas situāci­jas, mītiskas pasaules atmosfēra sa­plūst ar 20. gs. konkrētību. Lugā «Pilna Māras istabiņa» (per. un t-ri 1983.gadā, grām. 1987.gadā) dominē indivīda un sabiedrības atbildības problēma, meklē­ti cēloņi cilvēces degradācijas proce­sam. Darbība risinās divos plānos - sadzīviskajā un simboliskajā. Lugā «Tiesa» (per. 1984, t-ri 1985.gadā, grām. 1987.gadā) tautas degradācija parādīta kā nežēlīgas verdzības rezultāts. Otrs motīvs - cilvēciskā tieksme pēc laimes, pēc brīvības. Šis motīvs saistīts ar vienotī­bas ideju, kas ietverta dziesmā - tau­tas garīgā spēka un nākotnes cerību simbolā. Lugā «Dzīvais ūdens» (per. 1987.gadā, t-ri 1988.gadā, grām. 2001.gadā) mītiskā un aktuāla sintezē izpaužas vistiešāk. Pamatkonflikts - starp patiesību un meliem. Atklāts melu teorijas antihu­mānais raksturs. Indivīds tiek nostā­dīts konfliktsituācijās - izvēles priek­šā starp patiesību, pienākumu, ilgām, mīlestību, kas ir savstarpēji saistītas parādības.…