"Ar Aspaziju dvēsele ienāca literatūrā". (J.Asars)

Aspazija bija pirmā pazīstamā latviešu rakstniece, kura savu darbību uzsāka „Jaunās strāvas” laikā. Senie grieķi Aspazijas vārdā atpazina Perikla sievu un sievieti, kura cīnījās par maigā dzimuma tiesībām. Iespējams, tieši tāpēc Elza Rozenberga (vēlāk, apprecoties ar Jāni Pliekšānu (Raini), Pliekšāne) izvēlējās savu pseidonīmu. Jau meitenes gados viņa raksturota kā trauksmaina, dedzīga, apdāvināta, darbīga, ambicioza un mērķtiecīga jauna sieviete ar savu „es”, kuru nepazaudē visa sava mūža garumā.
J. Asara vārdiem runājot, patiešām – Aspaziju var salīdzināt ar latviešu literatūras dvēseli. Līdz 1885. gadam mūsu tautas literatūrā dominēja stiprā dzimuma pārstāvji, sieviešu centieni netika ņemti vērā. Aspazija ir pirmā sieviete latviešu literatūrā, kura uzdrīkstējās apgāzt stereotipu par to, ka daiļais dzimums nespēj sarakstīt saturīgu dzeju, dramaturģiskos darbus un citus daiļliteratūras darbus.
Nozīmīga loma Aspazijas dzejas popularizēšanā un rakstnieces tēla pilnveidošanā viennozīmīgi ir „Jaunās strāvas” kustībai, jo tās avīzē „Dienas Lapa” Aspazija varēja publicēt savus darbus. Šīs kustības laikā rakstītajos dzejoļos, kuri sakopoti krājumā „Sarkanās puķes”, dzejniece pauž progresīvās sabiedrības domas un jūtas, izteic tās centienus saraut važas un aicina uz cīņu.…